Viesis no bezgalības

Kailās rokas izraisīja jaunas domu straumes. Viņš atcerējās, cik ļoti pēdējā laikā pirms samaņas zau­dēšanas bija novājējis. Tagad no vājuma nebija pa­licis ne miņas. Rokas izskatījās kā veselam cilvēkam, tās klāja vienmērīgs, brūns iedegums, kāda agrāk nebija.

Šķielēdams ar vienu aci, viņš aplūkoja savus ple­cus un pārliecinājās, ka tie, tāpat kā rokas, ir apbrī­nojami pārvērtušies. Atslēgas kauli un plecu locī­tavas, kas agrāk spiedās ārā no ādas, tagad gandrīz nebija redzami.

Bet, ja nu slimību, kas viņu gandrīz noveda kapā, kaut kādā nesaprotamā veidā bija nomainījusi zie­doša veselība, kāpēc tad viņš nevar kustēties?

Izbrīnu nomainīja satraukums.

Kāpēc viņu tik ilgi atstāj vienu? Kāpēc neviens nenāk? Kas notiks ar viņu turpmāk?

Cilvēkiem, lai kas tie būtu, vajadzētu apjaust, ka «paviljona» iekārtojums (viņš nopriecājās par veik­smīgi atrasto nosaukumu) slimniekam nav saprotams un var viņu satraukt. Ja viņu ārstē, bet tas, bez šau­bām, tā ir, tad ārsti nevar ignorēt sava pacienta mieru. Tiem jāatnāk, turklāt pēc iespējas ātrāk.

Ķermeņa nekustīgums kļuva mokošs.

Slimniekam ārkārtīgi gribējās kliegt, pasaukt kādu, taču visi mēģinājumi beidzās ar to, ka caur sakos­tiem zobiem izdabūja tikko dzirdamu skaņu.

s

Niecīgais rezultāts tomēr viņu iepriecināja gandrīz tāpat kā atgūtā elpošana un redze. Nu bija skaidrs — ja šodien atgriezusies redze, tad rīt atgriezīsies va­loda.

Šoreiz viņš ilgi bija pie apziņas un, cik nu ļāva nekustīgais galvas stāvoklis, ar pieaugošu neizpratni aplūkoja dīvaino telpu.

Ļoti drīz viņš pārliecinājās, ka kupols patiešām iz­staro gaismu. Vērīgi ielūkojoties, varēja manīt, ka dažreiz tas kļūst gaišāks vai ari mazliet tumšāks nekā iepriekš. Pār «griestu» un «sienu» gludo, it kā ar plānu stiklu pārklāto virsmu pārskrēja dzirkstoši punkti vai tikko jaušamas, nespodras joslas.

Kādreiz, kad gandrīz kupola centrā sevišķi spoži iedzirkstīja mazai zvaigznītei līdzīgs punkts, viņš ieraudzīja uz grīdas tā atspīdumu.

Tātad grīda tikai likās matēta.

Acis, tikko atguvušas redzes spēju, nogura un sāka sāpēt. Viņš tās aizvēra.

Bet noslēpumainā telpa joprojām rēgojās arī aiz­vērtu acu priekšā, satraukdama un izraisīdama ne­mieru ar savu absolūto neizprotamību.

Kur viņš atrodas?

Atkal uzradās jautājums, kas tik bieži bija aizņē­mis prātu. Un, lai gan viņš beidzot ieraudzīja savu apkārtni, tas neviesa skaidrību, bet, gluži otrādi, sa­mulsināja vēl vairāk.

«Paviljons» bija tik dīvains, tik atšķirīgs no visa agrāk redzētā, ka neviļus radās doma, vai tikai viņš nesapņo, vai tikai tā nav slimības dezorganizēto sma­dzeņu halucinācija.

Viņš pat nopriecājās par «izskaidrojumu» un steig­šus atvēra acis, gandrīz pārliecināts, ka vairs ne­ieraudzīs fantastisko un neizprotamo kupolu, ka vis­apkārt būs ierastais, labi pazīstamais iekārtojums.

Tomēr nekas nebija mainījies.

Tāpat kā iepriekš, viņu apņēma «griestu» ģeomet­riski pareizās sfēriskās virsmas gaišzilais mirdzums. Ne sienu, ne durvju, ne logu!

Nevis sapnis, nevis halucinācija, bet reāla un ne­apšaubāma īstenība . . .

«Tomēr,» viņš nezin kāpēc nodomāja, «durvīm jā­būt. Kāds taču nāca pie manis. Iespējams, ka tās at­rodas aizmugurē, tur, kur es nevaru redzēt.»

Vairākas reizes viņš klusi atkārtoja šo frāzi, mie­rinādams sevi ar domām, ka kāds jau nāca pie viņa, tātad nāks atkal. Viņš nav viens, visapkārt ir cilvēki. Viņi, protams, zina, ko nozīmē viss apkārtējais, un izskaidros to, kad pienāks laiks . . .

Kaut tas notiktu ātrāk!

Un viņš nepacietīgi klausījās, gaidīdams soļus, ku­rus kādreiz jau bija dzirdējis.

Tomēr viss palika klusu, tik klusu, ka satrauktā sirds likās pukstam, skaļi kā sienas pulkstenis, kas atradās viņa dzīvoklī kopš neatminamiem laikiem un tā vienmērīgā tikšķēšana bija nesaraujami saistīta ar bērnības atmiņām.

Neviens nenāca.

Laiks ritēja bez kādām pārmaiņām. Daudzreiz viņš iemiga un atkal pamodās, lai turpinātu gaidīt bez panākumiem.

Visapkārt viss likās nekustīgi sastindzis uz mūžī­giem laikiem. Vienīgi tikko manāmas gaismas svār­stības kupolā, tajā uzliesmojošās dzirkstis liecināja, ka tur, aiz paviljona sienām, eksistē kustība un dzī­vība.

Pamazām viņu pārņēma izmisums. Cik ilgi vēl būs jāgaida mokošā vientulībā?

Beidzot taču vajadzēja atnākt cilvēkiem un atnest viņam kaut paēst.

«Bet kā mani var paēdināt,» viņš nodomāja, «ja es nespēju pakustināt lūpas? Laikam ēdina māk­slīgi.»

Tas, ka viņu kaut kā baro, bija skaidrs gan pēc ārējā izskata, gan tāpēc, ka viņš nejuta izsalkumu.

«Es neparko vairs neiemigšu,» viņš reiz nolēma. «Gaidīšu atnākam cilvēkus. Lai tur vai kas, bet man kāds jāredz.»

Cik ilgi vajadzēs gaidīt? To viņš nezināja.