Viesis no bezgalības

Pirmo reizi viņš pievērsa uzmanību tam, ka telpa bija ļoti silta. No augšas plūda kaut kas līdzīgs saul­stariem — viņš to skaidri sajuta.

Gulēt bija ērti. Guļvieta viscaur bija tik mīksta un elastīga, ka ķermeņa smagumu gandrīz nejuta, it kā gulētu uz ūdens.

Visas šīs sajūtas, kas acīmredzot bija saistītas ar pilnīgu apziņas atgriešanos, viņu nomierināja. Viņš vairs nekā nebaidījās un nolēma pacietīgi gaidīt, ka­mēr kāds atnāks.

Visapkārt valdīja klusums. Neviens — pat vismazā­kais troksnītis to nepārtrauca, un viņš skaidri sadzir­dēja savus sirdspukstus.

Tā aizritēja stundas, dienas, nedēļas, mēneši. Viņš nemanīja laiku. Tāpat kā agrāk, tas viņam neeksis­tēja. Parasti viņš atradās dziļā miegā. Pamodies ne­kustīgi gulēja aizvērtām acīm un domāja.

Domas tagad bija tik skaidras, ka viņš varēja sīku­mos atcerēties, kādos apstākļos pirmo reizi bija zau­dējis samaņu, un tagad mēģināja gūt skaidrību, kur atrodas.

Kādu brīdi ienāca prātā, ka pēc smaržas var no­teikt, vai atrodas mājās vai slimnīcā, taču gaiss bija ļoti tīrs un nekādu smaržu nevarēja sajust.

Nevienu reizi viņš vairs nedzirdēja skaņas.

Nomoda stundas pagāja nevarīgā nekustīgumā. Viņš nevarēja pateikt, cik ilgi pavadījis pilnīgā vien­tulībā, atrazdamies savu nemierīgo domu varā.

Viens bija skaidrs — pagājis ilgs laiks.

Miegs arvien bija tik dziļš, ka viņš ne reizi ne­dzirdēja, kā ienāca cilvēki un kā ar viņa nekustīgo ķermeni izdarīja dažādas procedūras. Šai laikā viņš ne reizi nepamodās.

Bet ar katru dienu viņš jutās labāk un labāk. Ja nebūtu nomācošā nekustīguma, varētu domāt, ka viņš ir pavisam vesels, veselāks nekā jebkad agrāk. Viņa ķermenis pilnīgi jūtami pielija ar dzīvību, ener­ģiju un spēku.

Un tad kādreiz, kad uzmācīgais jautājums: «Kur gan es esmu?» sevišķi stipri nodarbināja domas, bet atbildes, tāpat kā agrāk, nebija, viņš sajuta stipru uzbudinājumu, ar izmisīgām pūlēm centās pakustē­ties, un pēkšņi, pilnīgi negaidot… atvēra acis.

Pirmajā mirklī viņš pat neapjauta, kas noticis, bet nākamajā saprata …

Viņš neko nepaspēja saskatīt — gaisma sāpīgi iedzēla acīs, bet apziņa vien, ka var redzēt, ka var pēc savas patikas atvērt un aizvērt acis, bija viņam, tik ilgi gulējušam pilnīgā tumsā, liels atvieglojums un prieks.

«Beidzot!» viņš nodomāja.

Dažas minūtes pagaidījis, lai nomierinātos, viņš lēnām un piesardzīgi pavēra plakstus.

Tas izdevās tik viegli, it kā neskaitāmo nesekmīgo mēģinājumu nebūtu bijis.

Sākumā gaisma likās pārāk spilgta, taču viņš pie­spieda sevi ilgi lūkoties caur puspievērtiem plak­stiem, tā ka neko nevarēja saskatīt. Kad acis nedaudz pierada, pavēra plakstus mazliet platāk.

To viņš atkārtoja vairākas reizes, palaikam aizvēr­dams acis pavisam, lai tās atpūtinātu. Nebija viegli apvaldīt dabisko nepacietību redzēt ātrāk, bet viņš nepadevās kārdinājumam, baidīdamies, ka steiga va­rētu novest pie pilnīgas neveiksmes.

Beidzot nolēmis, ka mērķis sasniegts un acis pie­tiekami pieradušas pie gaismas, viņš atļāvās tās pa­visam atvērt.

Tas, ko viņš ieraudzīja, izraisīja vislielāko izbrīnu.

2.

Gulēdams ar aizvērtām acīm, nekā neredzēdams un bez panākumiem mēģinādams pacelt nepaklau­sīgos plakstus, viņš dažreiz bija iztēlojies, kas varētu būt visapkārt.

Viņš bija pārliecināts, ka atrodas pierastos apstāk­ļos.

Bet tagad acis atvērtas.

Kur gan viņš atrodas?

Tūlīt radās šaubas — vai tikai tas nav sapnis? Vai tikai viņš sapnī neskata vairāk nekā dīvaino, pil­nīgi nepazīstamo ainu, kas nebija līdzīga nekam ag­rāk redzētajam? . ..

Guļvieta atgādināja turku dīvānu, bet bez sānu atzveltnēm. Vai šī savādā guļvieta atradās milzīgas, augstas … istabas pašā vidū?

Nē, tā nepavisam neizskatījās pēc istabas.

It kā milzīga koši gaišzila bumba būtu pārgriezta uz pusēm un viena puse novietota uz zemes tā, lai tā veidotu griestus un sienas. Ģeometriski pareizais sfē­riskais kupols likās veidots no nepazīstama mono­līta materiāla, kas ļoti atgādināja metālu, bet kam nebija metāliskā spīduma.

Grīda, tādā pašā koši gaišzilā krāsā, bija gluda, bet nespīdēja, acīmredzot kupols tajā neatspoguļojās.

Ne mazākās miņas no logiem un durvīm! Izņemot «dīvānu», nekādu citu mēbeļu — istaba bija pilnīgi tukša!

Acis pierada pie gaismas, un tad viņš saprata, ka pēc ilgās pilnīgās tumsas apgaismojums tikai bija licies spilgts.

Nekur nebija manāma ne mazākā ēna. Cik varēja saskatīt, galvu nemaz nepakustinot, priekšmets, uz kura viņš gulēja, nemeta ēnu.

Dažas minūtes uzmanīgi vērojis, slimnieks nolēma, ka gaisma, lai cik tas savādi, laikam plūst no kupola un grīdas. Telpa bija vienlaikus apgaismota no visām pusēm.

Volgina izbrīns pieauga vēl vairāk, kad viņš pa­skatījās uz to, kas agrāk bija šķitusi sega.

Plats tumšzils pārklājs, krizdams mīkstās krokās, sedza viņu līdz pat krūtīm. Spilvens un guļvietas Virspuse, ko varēja saskatīt zem pleciem, arī bija zili. Uz šī fona viņš redzēja savas krūtis un rokas. Pēc paraduma viņš cerēja ieraudzīt baltus palagus, bet to nebija. Viss bija tumšzils, samtains un saplū­dis kopā.

Apģērba nekāda nebija.