Viesis no bezgalības

—   Petrovičs, — Volgins piebilda. — Severskis. PSRS Ārlietu ministrijas darbinieks, mūsu vēstniecī­bas pirmais sekretārs Francijā.

—   Viņa šeit nav, — Lūcijs atbildēja.

Pēkšņi Lūcijs kļuva steidzīgs un teica, ka nepie­ciešams atjaunot apstarošanu. Procesu nedrīkstot pārtraukt uz pārāk ilgu laiku.

—   Šo sarunu mēs pabeigsim vēlāk, — Lūcijs pa­skaidroja, bet viņa acīs Volgins pamanīja mulsumu un apjukumu. — Mēģiniet aizmigt.

—   Labi, — Volgins atbildēja.

Palicis viens, viņš iegrima dziļās pārdomās. Lūcija atbildes, tā nepārprotamais apjukums, steiga, ar kādu tika pārtraukta saruna, liecināja, ka Volgina jautā­jumi bija negaidīti un sarunu biedrs nezināja, kā uz tiem atbildēt. Lūcijam acīmredzot nebija ne jaus­mas, kas ir Severskis, un tas bija visdīvainākais. Mi­hails taču nevarēja neinteresēties par Volgina vese­lību. Nē, viņam vajadzēja izjautāt ārstus, un Lūcijs nevarēja nezināt Severska vārdu. Bet tomēr … Kā lai izskaidro dīvainības, kas sekoja cita citai?

Nākamajās dienās Volgins nejautāja neko. Lūcija acīs viņš redzēja saspringtas gaidas un pat neslēptas bailes. Volgins negribēja sagādāt nepatikšanas savam ārstam, kuru bija gandrīz vai iemīlējis tā rūpības un sirsnības dēļ.

Viņš nolēma, un šis lēmums bija pats prātīgākais, ka visiem noslēpumiem agri vai vēlu tik un tā jāat­klājas.

Volgins redzēja un saprata, ka pamošanos no miega, kas bija saistīts ar viņa slimību, tin kāds no­slēpums, ko pagaidām negrib atklāt. Bez šaubām, tam bija nopietni iemesli. Kaut gan viņš tos nezināja, tomēr nolēma pakļauties cilvēkiem, kas tik sekmīgi bija viņu ārstējuši un, kā Volgins bija pilnīgi pār­liecināts, glābuši viņam dzīvību.

Viņš visu gribēja saprast pats.

Ilgajās piespiestās vientulības stundās Volgins centās sasaistīt vienkopus atsevišķos noslēpumainos notikumus, kas bija risinājušies, viņam uzturoties šai kupolveida paviljonā, bet neko sakarīgu un pat da­ļēji ticamu nevarēja izdomāt.

Reizēm viņš atkal sāka šaubīties, vai viss notie­košais tiešām ir īstenība. Vai tas tikai nav viņa sli­mīgās fantāzijas auglis? Kad Volgins izteica Lūcijam šaubas par savām spriešanas spējām, tas tikai iesmē­jās un, laipni noglāstījis viņam plecu, sacīja, ka ar laiku viņš noteikti pārliecināšoties par visa notiekošā realitāti.

Sevišķi bieži Vglgins domās apstājās pie mīklainās frāzes, kuru Lūcijs bija izteicis viņu pirmās sarunas laikā. Viņš labi atcerējās to: «Mums ir hipotēze . .. tiesa, tā ir gandrīz ticama, tomēr. .. visa planēta gaida šā noslēpuma atrisinājumu.»

Ko varēja nozīmēt šie vārdi?

Kāda planēta? Acīmredzot Zeme! Viņš taču ne­varēja nokļūt uz citas . . .

Volgins lā sapinās savos prātojumos, ka sāka pie­ļaut pat tamlīdzīgu fantastisku iespēju, taču tieši jau­tāt par to Lūcijam šķita pārāk muļķīgi. Tomēr viņš nevarēja atturēties un, kad pie viņa guļvietas kār­tējai nesaprotamai procedūrai novietoja kādu pavi­sam savādu aparātu vai mašīnu, it kā jokodams pa­jautāja.

Lūcijs acīmredzot joku nesaprata un nopietni atbildēja:

— Uz Zemes.

To viņš pateica tādā tonī, it kā uzskatītu Volgina jautājumu par pilnīgi dabisku.

«Visa planēta gaida noslēpuma atrisinājumu . . .»

Noslēpums, kas saistīts ar viņa vārdu. Kāpēc tieši vārds varēja tā interesēt visu planētu? Kas izraisījis tik ārkārtīgu visas Zemes interesi par viņu — Vol­ginu?

Uz šo jautājumu viņš nerada atbildi.

Reiz Volgins atcerējās, ka bija lasījis angļu rakst­nieka Velsa romānu «Kad pamostas guļošais», kur tika aprakstīts, kā cilvēks, kas nogulējis divus vai trīs gadsimtus, pamodies, būdams Zemes valdnieks, kuram piederējis viss, kas uz tās atrodas. Romāna varonis bija gulējis letarģiskajā miegā.

Varbūt arī ar viņu, Volginu, bija noticis kaut kas tamlīdzīgs?

Un tūlīt pat no atmiņas dzīlēm uzpeldēja seni notikumi. Pašā slimības sākumā sarunā ar vecu Parī­zes ārstu Volgins bija jautājis, kas ir letarģija un cik ilgi tā var turpināties. Profesors toreiz bija atbildē­jis, ka letarģiskais miegs nevar būt pārāk ilgs un, ja aizmigušais nepamostas, pāriet nāvē.

Bet Volgina «letarģija», ja tāda tiešām bijusi, vil- kusies ļoti ilgi. Citādi nevarēja izskaidrot visas pār­steidzošās pārmaiņas, sākot ar cilvēku ārējo izskatu, it kā tie piederētu pie līdz šim nezināmas «piektās» rases, ar viņu apģērbu, nesaprotamo «krievu valodu» un beidzot ar «paviljona» arhitektūru un ārstēšanas paņēmieniem. Viss liecināja, ka Volgins atrodas pil­nīgi citā pasaulē.

Bet kur tā varēja rasties, šī pasaule? . . .

Ja pat pieļautu, ka Volgins nogulējis vai atradies bezsamaņas stāvoklī ārkārtīgi ilgu laiku, tomēr neva­rēja saprast, kāpēc «visa planēta» cenšas atminēt kādu ar viņa vārdu saistītu noslēpumu.

Volgins labi atcerējās, ka mēmā apstiprinošā at­bilde uz jautājumu, vai viņu sauc par Dmitriju Vol­ginu, bija atstājusi uz Lūciju stipru iespaidu.

Kāpēc hipotēzi, ka viņu sauc tieši tā, Lūcijs apzī­mēja par «gandrīz ticamu»? Ja ilgā bezsamaņas stā­vokļa dēļ Volgina vārds būtu aizmirsts, kas šķita neticami (slimnīcās neaizmirst slimnieku vārdus), kāpēc tad Lūcijs nosauca tieši šo vārdu un nevis kādu citu? Kur viņš toreiz to ņēma?