Viesis no bezgalības

Taču pa lielākai daļai Volgins gulēja viens, un uz viņu iedarbojās gaisma, kas lēnām un pamazām mai­nīja nokrāsu.

Sākumā Volgins šīm skaistajām krāsu pārejām sekoja ar ziņkāri, bet vēlāk pierada un nepievērsa tām uzmanību.

Bija ļoti garlaicīgi. Vajadzēja nekustīgi gulēt un domāt. Cita nekā nebija ko darīt. Lūgumam iedot grāmatu sekoja atbilde, ka tas pagaidām ir pilnīgi neiespējami.

Viss, kas bija ar viņu noticis kopš atmošanās no nesamaņas, palika Volginam noslēpums. Sarunas ar cilvēku, kuru viņš ieraudzīja pirmo, bija īsas un sa­mērā retas.

Volgins jau zināja, ka nepazīstamo sauc par Lūciju.

Šis dīvainais vārds, kas uzvedināja atmiņā seno Romu, pārsteidza Volginu, bet pēc tam izrādījās, ka arī citiem cilvēkiem te bija ne mazāk dīvaini vārdi. Vienu no viņiem sauca par Cēziju, otru par Jo.[1]kopā ar viņiem nāca divi jauni cilvēki ar parastiem, Volginam labi pazīstamiem vārdiem — Sergejs un Vladilens.

Uz jautājumu, kāda ir šo cilvēku tautība, Lūcijs smaidīdams atbildēja, ka visi esot krievi, taču sav­starpēji viņi sarunājās valodā, ko Volgins saprata ar lielām grūtībām. Pamatā tai, bez šaubām, bija krievu valoda, taču gandrīz puse vārdu nebija pazīstama, kaut arī viņš tajos saklausīja atsevišķas ieskaņas no citām pazīstamām valodām.

Tikai Lūcijs vienīgais sarunājās ar Volginu pa­rastajā krievu valodā, taču ar manāmu akcentu, kura izcelsmi Volgins nevarēja uztvert.

Viņš nespēja ticēt, ka tie ir viņa tautieši. Šo cil­vēku ārējais izskats liecināja pilnīgi pretējo. Tāpat kā Lūcijs, viņi visi nepavisam neatgādināja paras­tos divdesmitā gadsimta cilvēkus. Viņu varenās figū­ras, lielās galvas, neparasti pareizie sejas vaibsti, augums, kustības — viss bija citāds nekā tiem, ko Volgins bija redzējis agrāk.

Viņš neizpratnē jautāja sev, no kurienes radušies- šie milži? Kur tie bijuši līdz šim, ja viņš ne tikai nav ticies ar tādiem, bet pat nav dzirdējis par tiem? Šeit slēpās neatrisināma mīkla, jo Lūcijs acīm redzami iz­vairījās no jebkādiem paskaidrojumiem. Radās iespaids, ka viņš gluži vienkārši baidās no Volgina jautājumiem. Bet kāpēc viņam jābaidās?

Izņemot Jo, visi cilvēki, ar ko Volginam iznāca saskare, acīmredzot bija jauni, bet, kad Volgins kād­reiz iejautājās, cik viņiem gadu, Lūcijs atkal izvai­rījās no tiešas atbildes, pateikdams tikai to, ka viņi neesot tik jauni, kā izskatoties.

Jo bija sirmgalvis, vēl stiprs un spēka pilns, bet ar pilnīgi baltu galvu un dziļām grumbām pierē un uz vaigiem. Augumā viņš bija garāks par visiem pārējiem, un Volgins jutās jocīgi, redzot pie gultas stāvošā cilvēka galvu divu metru attālumā no sevis. Vēl jo vairāk tādēļ, ka pats Volgins gulēja nevis uz grīdas, bet apmēram uz četrdesmit piecdesmit centi­metru augsta «dīvāna».

Acīmredzot Jo bija slavens ārsts, jo, viņam izmek­lējot Volginu, Lūcijs un visi pārējie ar lielu uzma­nību un dziļu cieņu klausījās sirmgalvja vārdos. Taču galvenais Volgina ārsts bija nevis Jo, bet Lūcijs. Tas Volginam kļuva pilnīgi skaidrs dažas dienas pēc iepazīšanās.

Pamazām viņš sāka pierast pie noslēpumaino cil­vēku neparastās ārienes un savdabīgā apģērba, un to ārējais izskats Volginā vairs neizraisīja izbrīnu un ziņkāri.

Viņu savstarpējās sarunās un arī attieksmē pret sevi Volginu nepatīkami pārsteidza tas, ka viņi ne­kad nelietoja vārdu «biedrs», saukdami cits citu vārdā, bet viņu pašu par Dmitriju.

Kādreiz Volgins jautāja Lūcijam, kāds viņam uz­vārds, bet Lūcijs it kā apjuka un neatbildēja nekā.

Tas, ka viņu leksikā trūka vārda «biedrs», Vol­ginu satrauca, un viņš tieši pajautāja Lūcijam, kāpēc viņi, būdami krievi, nelieto šo uzrunu.

Jautājums Lūciju acīmredzot pārsteidza, jo viņš brīdi padomāja, pirms sniedza atbildi.

—   Mēs visi, — viņš beidzot teica, — esam tuvi draugi un tāpēc uzrunājam cits citu vārdā. Arī jūs mēs mīlam kā sev tuvu cilvēku.

Atbilde bija ticama, taču Volgins redzēja, ka viņu māna, kaut kāda nesaprotama iemesla dēļ nevēlo­ties teikt taisnību. Aiz tā visa kaut kas slēpās. Vēl varēja noticēt, ka Lūcijs un viņa jaunie draugi uz­runā cits citu vārdā, draudzības jūtu mudināti, taču attiecībā pret veco Jo tas likās savādi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņi visi uzrunāja cits citu ar «jūs».

Pieklājības dēļ Volgins izlikās, ka noticējis, un tikai pajautāja, kādā zemē atrodas. Lūcijs nekavējo­ties atbildēja, ka Padomju Savienībā, bet Volgins pamanīja, ka Vladilens, kas tajā brīdī atradās pavil­jonā, izdzirdis šādu atbildi, ziņkārīgi atskatījās.

Tas viss bija pietiekami dīvaini, lai modinātu ne­mieru.

Drīz vien notika vēl dīvaināka saruna.

—   Tātad mani atveda šurp no Parīzes? — Volgins jautāja, kad Lūcijs kādreiz bija atnācis pie viņa viens. — Vai tiešām es tik ilgi atrados nesamaņas stāvoklī, ka pat nejutu pārvešanu?

Viņš redzēja, ka Lūcijs galīgi apjuka.

—   Jūs ļoti ilgi neatguvāt samaņu, lai gan tika da­rīts viss iespējamais — viņš atbildēja.

—   Kur tagad atrodas mans draugs un kolēģis Mi­hails Petrovičs Severskis? — Volgins vaicāja.

—   Mihails …