Viesis no bezgalības

—   Man būs grūti pierast pie normālas barības, — viņš teica.

—   Nē, nekas, — Lūcijs atbildēja, — jūs ātri pie­radīsiet. Pacietieties vēl mazliet.

—   Kaut tas būtu ātrāk! — Volgins nopūtās.

4.

Un tad pilnīgi negaidīti, bez jebkāda brīdinājuma, ieslodzījums beidzās.

Pamodies šajā neaizmirstamajā rītā, Volgins ierau­dzīja, ka atrodas tajā pašā paviljonā, taču guļ nevis telpas vidū, bet pie sienas. Dīvainais pārsegs, spil­vens, pati guļvieta — viss bija kaut kur nozudis.

Zemo, plato gultu klāja balti zīda palagi, kuru krāsa nepavisam neatbilda kupola krāsai, kas šoreiz bija zeltaini dzeltena. (Tas bija tik neparasti, ka Volgins dažus mirkļus ar interesi gaidīja, ka arī palagi kļūs dzelteni, tomēr tas nenotika.) Tāds pats balts spilvens atradās zem galvas. Viņš bija apsegts ar smalku, pūkainu sudrabainas krāsas segu.

Pie gultas galvgaļa atradās galdiņš, kas bija izga­tavots, kā Volginam likās, no ziloņkaula vai kāda cita tam ļoti līdzīga materiāla. Uz galdiņa, ko klāja gaišzila sedziņa, stāvēja kristāla trauks ar puķēm. Volginu pārsteidza, ka starp tām bija dažas ļoti skaistas, bet līdz šim nekur neredzētas. «Skaidrs, es atrodos kādā tālā, visticamāk — dienvidu zemē,» viņš nosprieda.

Kājgalī stāvēja krēsls, uz tā bija nolikta veļa, uz atzveltnes atradās rūpīgi sakārtots tāda paša piegrie­zuma pelēks uzvalks, kādu vienmēr valkāja Lūcijs. Uz paklājiņa bija zamšādas kurpes.

Volgina sirds priekā iepukstējās. Beidzot pienācis brīdis, kuru viņš tik ilgi bija gaidījis!

Viņš nelauzīja galvu, kā visas šīs pārmaiņas notikušas. Tajā faktā, ka paviljona iekārta, kamēr viņš gulēja, arī šoreiz bija pārmainīta, Volgins saska­tīja apkārtējo parasto uzmanību un rūpes, pie kurām jau" bija paguvis pierast.

Pat ziedi nebija aizmirsti!

Viņš gribēja lēkt ārā no gultas, bet pēc paraduma paskatījās vispirms augšup. Kupols nebija balts, bet tajā pašā zeltaini dzeltenajā nokrāsā, kas bija līdzīga saules gaismai.

Bet pārsega taču vairs nav. Vai tas nenozīmē, ka viņš var neievērot apgaismojumu?

Kamēr Volgins prātoja, kupola apakšējā daļa pa­vērās un ienāca Lūcijs. Saviem parastajiem, viegla­jiem soļiem (Volginu vienmēr pārsteidza šā lielā cil­vēka apbrīnojami vieglā gaita) viņš pienāca un ap­sēdās uz gultas malas. Lūcija pelēkās acis raudzījās laipni kā vienmēr, taču Volgins pamanīja tajās ne­mieru. Viņš bija labi izpētījis vismazākās nianses sava ārsta sejas izteiksmē un tūlīt saprata, ka tas ir par kaut ko stipri noraizējies.

Lūcijs vērīgi, ar saspringtu uzmanību raudzījās Volginā. Pēc tam pasmaidīja un pieskārās viņa rokai.

— Kā jūs šodien jūtaties? — viņš sāka ar jautā­jumu, kuru bija uzdevis katru dienu un kuru kopš

neatminamiem laikiem uzdod visi ārsti saviem pa­cientiem.

—   Ko nozīmē šīs pārmaiņas? — atbildes vietā Vol­gins uzdeva pretjautājumu.

—    Tās nozīmē, ka jūsu ārstēšanās beigusies. Jūs varat celties un atstāt šo telpu. Sākot ar šodienu, jūs varēsiet ēst parasto barību, un pēc dažām dienām, kad būsiet pie tās pieradis, jums vairs nevajadzēs ārsta uzraudzības. Jūs esat pilnīgi vesels cilvēks.

—   Man par to jāpateicas jums, Lūcij. Jūs mani izglābāt no drošas nāves, kurai mani bija nolēmuši Parīzes ārsti. Es nezinu, kas jūs esat, taču ceru, ka ar laiku … uzzināšu.

—    Šis laiks ir pienācis. Jūs varat uzzināt visu, ko vēlaties. Bet par savu izveseļošanos jums nav jāpa­teicas man vienam. Daudzi cilvēki nežēloja spēkus, lai jūs kļūtu vesels. Mums tas izdevās ar kolektīvām pūlēm. Visa cilvēce lepojas ar zinātnes lielisko uz­varu. Bet mēs nezinām, ko jūs pats teiksiet par to, kas ar jums ir izdarīts. Šis jautājums jau sen visus satrauc. Ja jūs mūs nosodīsiet, tad man iepriekš jāat­zīstas, ka galvenā vaina gulstas uz mani.

Volgins neticēja savām ausīm. Ārsts savam pacien­tam, ko bija izārstējis, varēja teikt daudz ko, bet tikai ne to, ko sacīja Lūcijs. Paskaidrojumu vietā, kurus Volgins ar tādu nepacietību bija gaidījis, radās jauni, vēl neskaidrāki minējumi.

Ak, kā tie viņu bija nogurdinājuši!

—   Lūcij! — Volgins lūdza. — Jūs nupat sacījāt, ka esot pienācis brīdis, kad es varu uzzināt visu, ko vēlos. Tad, lūk, es vēlos uzzināt patiesību, vienīgi tikai patiesību un vairāk nekā. Runājiet! Kur es atrodos? Kas jūs esat? Kāpēc visa Zeme interesējas par mani? Kas galu galā ar mani ir noticis? Un kāpēc jūs nāvei nolemta cilvēka izārstēšanu nosaucāt par savu «vainu»? Tie ir jautājumi, uz kuriem es lūdzu dot skaidru atbildi. Ja jūs nevarat atbildēt, tad tā arī pasakiet.

—   Es negribu jūs mocīt, Dmitrij, — Lūcijs atteica. — Esmu atnācis tikai tādēļ, lai jums paskaidrotu visu, pirms jūs atstājat šo telpu. Taču tas nav tik viegli, ticiet man. Vēlāk jūs to sapratīsiet! Es jau teicu, ka esmu galvenais vaininieks. Personiski es tam nepiekrītu, bet ļoti daudzi man pārmet to, ko es ar jums esmu izdarījis. Jūs domājat, ka esat man pateicību parādā par izārstēšanu, taču jūs maldā­ties — izārstēšanas nebija. Jūs neesat pacients, bet gan upuris.