Viesis no bezgalības

Volgins bija tik ļoti pārsteigts, ka pat aizmirsa vi­sus savus mokošos jautājumus. Viņš redzēja, ka sa­runu biedrs tikko valda satraukumu. Lūcija nopiet­najā sejā bija sastindzis nedabisks, saspringts smaids.

•— Jūs, Dmitrij, — Lūcijs turpināja tajā pašā ne­dabiski stingajā balsī, — esat kļuvis par upuri neap­mierināmai zinātniskai ziņkārei. Tas pierāda, ka pat gadsimti nespēj mainīt cilvēku, padarīt viņu prātī­gāku, kad jautājums skar izziņas alkas. Tās ir bezga­līgas un bieži vien cietsirdīgas.

Viņš pietrūkās kājās un sāka strauji soļot pa pavil­jonu līdz durvīm un atpakaļ. Volgins redzēja, cik stipri Lūcijs sažņaudz pirkstus dūrēs un cik smagi elpo. Lūcija satraukums pārgāja arī uz viņu.

—   Izsakieties skaidrāk, — Volgins palūdza. — Kāpēc jūs mokāt mani un sevi ar šiem pusvārdiem? Man šķiet, jums nav ko pārmest savai sirdsapziņai.

Jūs man esat atdevis veselību. Es tagad esmu vese­lāks, nekā biju pirms slimības. Un es esmu jums par to ļoti pateicīgs. Esiet jel apņēmīgāks, Lūcij! Jūs taču runājat ar vīrieti.

—   Jūs esat man pateicīgs? — Lūcijs apsēdās uz Volgina gultas malas. — Tas tāpēc, ka nekā nezināt. Bet vai jūs būsiet tikpat pateicīgs, kad visu uzzi­nāsiet?

—   Domāju, ka jā. Jūs baidāties teikt, ka atrodos tālu no dzimtenes un ka pagājis ļoti ilgs laiks, kopš es zaudēju samaņu. Bet es to zinu. Ja būtu pagājuši pat daudzi gadu desmiti, tas mani nebiedē..

Lūcijs skumji pasmaidīja.

—   Ja būtu pagājuši pat daudzi gadu desmiti… — viņš atkārtoja. — Es saprotu, ka tas jūs nebiedētu. Bet… — viņš apklusa, smagi nopūtās un aši, gluži kā baidīdamies, ka var pietrūkt spēka, lai sakāmo pabeigtu, izmeta: — Ko jūs sacīsiet, ja būs pagājuši nevis daudzi gadu desmiti, bet daudzi gadsimti?

Volgins sarāvās. Līdzjūtības izteiksme, kas parādī­jās Lūcija sejā, likās vēstījam ļaunu. Zibenīgi ātri atmiņā uzplaiksnīja viss neizskaidrojamais, ko viņš veltīgi bija pūlējies izprast. Viss dīvainais un svešā­dais, kas bija visapkārt kopš tā brīža, kad viņš nāca pie samaņas, ieguva baismīgu jēgu.

Nē, to viņš nebija gaidījis!

—   Ko jūs teicāt? — Volgins nočukstēja.

—   Patiesību, — savā parastajā balsī atbildēja Lū­cijs. Šķita, ka, beidzot pateicis taisnību, viņš tūlīt bija nomierinājies. — Agri vai vēlu, bet jūs tik un tā to būtu uzzinājis. Tieši mans pienākums jums to pateikt. Tas ir tik grūti, bet mana vaina ir vislielākā,

un man jāatbild par savas rīcības sekām. Jūs patie­šām … esat pamodies ne tikai citā gadsimtā, bet arī citā vēsturiskā laikmetā.

Volgins aizvēra acis.

Viņa saprāts ne tikai atteicās tam ticēt, bet pat nespēja dzirdēto uzreiz aptvert. Tas bija pārāk neti­cami! Taču Volginam ne uz mirkli prātā neienāca doma, ka Lūcijs varētu viņu mānīt…

—   Kāds tagad ir gads?

Atbildes nebija.

Volgins atvēra acis.

Pavisam tuvu viņš redzēja skaisto, cēlo galvu ar augsto pieri un biezajiem, tumšajiem matiem. Lūcija uzacis bija sarauktas, un viņš saspringtu skatienu raudzījās tieši sev priekšā.

Volgins ar gluži citādām jūtām nekā iepriekš uzlū­koja sava ārsta vareno augumu. Viņš to ieraudzīja it kā pirmo reizi.

Tad tāpēc viņi neizskatījās līdzīgi parastajiem cil­vēkiem. Tie nebija divdesmitā gadsimta cilvēki, kā iepriekš bija domājis. Tie bija tāli to cilvēku pēc­teči, kuru vidū Volgins piedzimis un uzaudzis. Tie bija jauna vēsturiska laikmeta cilvēki!

—     Kāds tagad ir gads? -— Volgins atkārtoja savu jautājumu.

Lūcijs pagriezās.

Viņā mierīgi un tieši raudzījās Volgina tumšās acis. Tajās nebija manāms sevišķs satraukums. Plā­nās lūpas bija cieši sakniebtas.

Redzot Lūcija sejā pavīdam priecīgu izbrīnu, Vol­gins pasmaidīja.

—  Jūs domājāt, ka es, dzirdot jūsu vārdus, zaudēšu samaņu vai arī kritīšu histērijā, — viņš teica. — Jūs nepazīstat mūsu paaudzes cilvēkus. Esmu pārcietis savā mūžā daudz likteņa triecienu, bet tie mani nav salauzuši, — viņš paņēma Lūcija roku un uzlika to sev uz krūtīm. — Redziet, man sirds pukst mierīgi, tāpēc varat runāt bez bailēm. Sakiet man visu patie­sību un beidziet spēlēt ar mani paslēpes. Kāds pie jums tagad gads?

Lūcijs satvēra viņa rokas un cieši paspieda tās.

—   Jūs esat apbrīnojams cilvēks! — viņš saviļņots iesaucās. — Man bezgala liels prieks, ka jūs esat tieši tāds. Mani brīdināja… man sacīja… es baidījos no visļaunākā.

—   Cilvēki, kas tā varēja runāt, — Volgins teica, — acīmredzot nav raduši panest smagus likteņa trie­cienus. Bet mēs dzīvojām vētru laikmetā, mēs bijām pieraduši pie grūtībām un iemācījušies tās pārva­rēt. Sakiet taču beidzot, kāds tagad ir gads?

—   Uz šo jautājumu, — Lūcijs atteica, — nevar atbildēt tieši. Ja es jums nosaukšu gadskaitli, tas jums neko neizteiks, un jūs tik un tā nezināsiet patie­sību. Jūs mani tā iepriecinājāt, Dmitrij, ka nu man ir pavisam viegli izpildīt savu pienākumu, kas šķita tik grūts. Kad jūs esat dzimis? — viņš pēkšņi ievai­cājās.

—   Tūkstoš deviņi simti četrpadsmitajā gadā, — Volgins atbildēja. — Bet kāds tam sakars ar manu jautājumu?

—   Kristiānisma ēras tūkstoš deviņi simti četrpad­smitajā gadā?

—   Neesmu par tādu ēru dzirdējis. Bet vienalga!