Viesis no bezgalības

— Jūs nezināt tās cēloni, tāpat kā to nezinām ari mēs, tā nav parasta paralīze. To izraisījis «melnais mirdzums» un Volgina organisma īpatnības. Es zinu, cik augsts ir jūsu medicīnas attīstības līmenis. Jūs būtu tikuši galā ar jebkuru paralīzes veidu. Taču ne ar šo. Pēc manām domām, neko nevar darīt. Meklē­jumiem izšķiest desmitiem gadu? … Un varbūt atrast, bet varbūt arī ne… Bet visu šo laiku Volgins būs paralizēts. Es saprotu, par ko jūs domājat, — Ieija piebilda, — par to, ka jūs strādājat ātrāk nekā mēs. Ievērojiet, ka jums jāaizsteidzas priekšā Faetona me­dicīnai, jo mēs nespējam viņu glābt.

3.

Volgins atgriezās Rivjērā, Muncija mājā. Ar viņu kopā bija Marija, Vladilens un Mērija.

Fiziski Volgins joprojām jutās tikpat lieliski. Ne­atvairāmi progresējošais process, ko bija pamanījusi Ieijas pieredzējusī acs, vēl nekādi neizpaudās. Vienīgi tikai Mērija zināja, ka ikviena diena nepielūdzami tuvina atrisinājumu. Pārējiem nebija atklāts noslē­pums, ko pagaidām neizpauda nevienam uz Zemes, lai Volgins nevarētu kaut kā nejauši to uzzināt.

Viņš bija priecīgs, stundām ilgi rotaļājās ar mazo Dmitriju, un viņam izgaisa visas drūmās domas par nākotni.

Viņš pieķērās savam vārdabrālim, un tas atbildēja viņam ar to pašu. Divus gadus vecais puisēns jau brīvi sarunājās, viņu sāka mācīt lasīt, rakstīt un rēķi­nāt. Un Volgins varēja tieši novērot, cik viegli un ātri tagadējie bērni apguva visu to, ko viņa laika bērni bija uzzinājuši skolas pirmajās klasēs apmēram astoņu deviņu gadu vecumā. Kļuva saprotams, kā iespējams kombinātā piecu gadu laikā sagatavot vis­pusīgi izglītotu cilvēku, kurš derīgs jebkuram dar­bam, kas neprasa speciālas zināšanas. No Volgina viedokļa mazais Dmitrijs bija «brīnumbērns», viņa prāts un spriešanas spējas bija pārāk attīstītas salī­dzinājumā «ar vecumu». Taču Volgins saprata, ka viņa vārdabrālis ne ar ko neizceļas starp citiem, ka tādi ir visi šā laikmeta bērni. Visādā ziņā tas bija visparastākais bērns.

Mazo Dmitriju Volgina dēļ joprojām turēja mājā. Parasti viņa vecuma bērni katru dienu apmeklēja pirmsskolas laukumus, viens no kuriem atradās pavi­sam tuvu Muncija mājai. Taču Era un Mērija redzēja, ka lielais Dmitrijs negrib šķirties no mazā, un nolēma, ka nenotiks nekas briesmīgs, ja bērns iepazīsies ar sava vecuma biedriem mazliet vēlāk.

Volgins atkal atgriezās pie tik daudz reižu atliktās domas beidzot apceļot Zemi un ar lielu aizrautību izstrādāja maršrutu.

— Vai mani tu ņemsi līdz? — mazais jautāja.

Volgins jautājoši palūkojās Mērijā, kas, asaras val<- dīdama, piekrītoši pamāja ar galvu. Viņa labi zināja, ka visi šie plāni ir nereāli, ka Volginu nedrīkst nekur laist. Ja viņš paliks pie sava, ka jābrauc, nāksies mek­lēt ieganstu, lai aizturētu. Muncija mājai bija jākļūst par Volgina pēdējo dzīves vietu uz Zemes. No šejie­nes viņš vai nu atgriezīsies Kipras salas paviljonā, vai. .. bet pat domās Mērija neuzdrošinājās pabeigt šo frāzi.

Viņa pastāvīgi dzīvoja saspringtās gaidās. Katru rītu, satiekot Volginu, viņai bija bail, ka pamanīs pa­zīmes, par kurām runāja Ieija. Taču dienas ritēja, bet draudošie simptomi vēl neparādījās.

Mērija zināja, ka Faetona zinātnieks nevarēja kļū­dīties. >

Arī tie, kam tika izpausts noslēpums, nešaubījās par diagnozes pareizību.

Tomēr Zinātnes padomē notika dedzīgi strīdi.

Doma, ka varētu mēģināt atrast līdzekli pašas sli­mības izārstēšanas procesā, tūlīt tika noraidīta. Pret to kategoriski uzstājās Lūcijs. Viņš paziņoja, ka uz­skata par pilnīgi neiespējamu veikt ar Volginu tik cietsirdīgu eksperimentu. Ar nedaudziem izņēmu­miem, visi viņam piekrita.

Zinātnes padomes locekļiem bija jāizlemj — teikt Volginam par draudošo nelaimi vai slēpt no viņa pa­tiesību, atļaut pašam izlemt savu likteni vai rīkoties bez viņa piekrišanas. Bet, ja neteiktu, — vai pieļaut paralīzes iestāšanos, vai, kā ieteica Ieija, izvēlēties tās vietā «dabisku» un vieglu nāvi. Jautājums tika risināts gluži psiholoģiskā plāksnē.

Tāpat kā visa agrāko laiku civilizētā cilvēce, arī Jaunās ēras cilvēki negatīvi izturējās pret cilvēka tie­sībām uz pašnāvību. Šāds personiskās gribas akts tika uzskatīts par mazdūšību vai psihes traucējumu. Laik­meta morāles kodekss kā vienīgo līdzekli pieļāva pār­liecināšanas metodi. Bet, ja cilvēks bija stingri nolē­mis šķirties no dzīves, ar varu nevienam to neliedza.

No otras puses, ārstiem bija jādara viss, lai sagla­bātu cilvēka dzīvību. Kad glābt to nevarēja, ar konsi- lija lēmumu pieļāva cilvēka atsvabināšanu no mo­kām. Tiesa, tādi gadījumi notika ārkārtīgi reti.

Volgina «lietā» zinātniekiem nācās sastapties ar ne­parastu stāvokli. Cilvēks pašreiz pilnīgi vesels un nedomā par nāvi. Viņam draudošās briesmas ir vie­nīgās tāda veida briesmas un nedraud vairāk nevie­nam. Turklāt arī viņš pats atrodas īpašā stāvoklī.

Dabiski, ka izšķirošais vārds bija Lūcijam. Pārējie tikai izteica savas domas.

Bet Lūcijs …