Viesis no bezgalības

—   Sapnis — tā ir Gulbja zvaigznāja 61. zvaigznes planēta. Astronomi sen domāja, ka šai zvaigznei ir sava planētu sistēma. Viens no mūsu ekspedīcijas mērķiem tieši arī bija pārbaudīt šo hipotēzi. Tiesa, Sapni mēs atradām gandrīz nejauši. Pirms tam bijām atklājuši divas neapdzīvotas planētas. Bet mēs mek­lējām tādu, kur būtu varējusi attīstīties dzīvība līdzīga tai, kāda ir uz Zemes. Un tā atradām. Saprātīgās būt­nes bija līdzīgas mums, bet tikai līdzīgas, ne vairāk. Viņi ir tādi paši pēc ķermeņa vispārējām kontūrām. Civilizācija viņiem diezgan augstā līmenī, apmēram kā pie mums bija kristiānisma ēras deviņpadsmitajā gadsimtā, kā tagad saka. Viņi vēl nepazīst elektrību, radio, lidmašīnas. Protams, tā bija toreiz. Kopš tā laika pie viņiem pagājuši vairāki gadsimti. Viss va­rēja pārvērsties.

—   Kā viņi jūs saņēma?

—   Ļoti labi. Astronomija viņiem labi attīstīta, un viņi zināja, ka pastāv citas apdzīvotas pasaules.

—   Kā radies šis nosaukums — Sapnis?

—   Tā šo planētu nosauca Kotovs. Nosaukums, kādā to dēvē paši planētas iedzīvotāji, ir tik grūti izrunā­jams, ka es to nevarēju paturēt prātā.

—   Kas to būtu domājis, ka Kotovs. Bet vai šis no­saukums planētai tiešām atbilst?

—   Jā, pilnīgi. Sapnis ir skaista planēta. Nekad un nekur es neesmu redzējusi tādu dabas skaistumu, tādu krāsu un nokrāsu bagātību. Milzum daudz dzīvnieku un ļoti skaistu putnu visās varavīk­snes krāsās. Bet naktī visu pielej triju mēnešu gaisma, kas rada brīnišķīgu ēnu rotaļu. Divi no tiem, tāpat kā mūsu Mēness, ir dzelteni, bet trešais, pats lielākais, sarkans, pareizāk — tumši oranžs. Kad tie spīd visi reizē, tad rodas fantastiska aina. Kad tu ieraudzīsi, tu iemīlēsi Sapni, to nevar neiemilēt.

—   Nē, Marij, — Volgins teica. — Man žēl tevi sarūgtināt, bet es nelidošu uz Sapni. Es vispār nekur vairs nelidošu. Bet tu lido! Satiecies ar saviem drau­giem, kas tev ir tuvāki nekā es. Tu paliki manis dēļ, nestrīdies pretī, es zinu, ka tā bija. Un tev bija taisnība, man būtu bijis ļoti grūti pamosties un ne­ieraudzīt nevienu "no jums. Es to atcerēšos līdz pēdē­jam elpas vilcienam.

—   Es jau nestrīdos, — Meļņikova vienkārši atbil­dēja. — Tieši tāpēc es paliku. Bet man nenāca ne prātā…

—   Ka es būšu ar mieru tio tevis šķirties? — Volgins nobeidza. — Man grūti to izdarīt, nav ko slēpt. Es cerēju … — viņš apklusa un nodūra galvu.

Meļņikova vērīgi palūkojās viņā.

—   Dima! — viņa stingri sacīja. — Izbeigsim šo neskaidrību. Izrunāsim visu līdz galam. Tu domā, ka mīli mani, ka es tev esmu vajadzīga. Bet tu maldies. Tu mīli savu Irinu, lai gan viņa gājusi bojā. Ja es viņu neatgādinātu, tu nebūtu pievērsis man uzma­nību, būtu izturējies pret mani tāpat kā pret Kseniju. Tu esi atklāts, godīgs, stipras gribas cilvēks. Paliec patiess līdz galam.

Viņa sniedza Volginam roku, spēcīgu kā vīrietim. Viņš zināja, ka rokas spiediens atbilst Marijas rak­sturam. Visam beigas!

«Un kas gan labs varētu iznākt no mūsu laulībām?» Volgins nodomāja.

Viņš atbildēja ar stingru rokas spiedienu.

—   Bet līdz tavai aizbraukšanai uz Sapni tu būsi kopā ar mani?

—   Protams, Dima! … Un esmu pārliecināta, ka tu pārdomāsi. Vai tad tev negribas redzēt Igoru un pā­rējos? Tur, uz Sapņa, mums būs daudz darba. Abu ekspedīciju uzdevums palīdzēt Sapņa iedzīvotājiem, iemācīt viņiem to, ko mēs zinām.

—   Mēs? — Volgins zobgalīgi vaicāja. — Vai tu esi par to pārliecināta? Ak Marij, tu atkal esi aizmirsusi, kas mēs esam. Zeme palīdzēs Sapnim, tur nav šaubu. Bet tur pagājuši daudzi gadsimti, tu pati teici. Esmu vairāk nekā pārliecināts, izrādīsies, ka arī tur es esmu atpalicis. Tu saki — redzēt Igoru un pārējos. Es to gribētu. Man negribas šķirties no tevis. Taču arī uz Zemes ir cilvēki, kurus man žēl pamest. Lūcijs, viņa tēvs, Mērija, Vladilens. Tie ir mani draugi. Esmu pie­radis pie viņiem, mīlu viņus, arī viņi mani patiesi mīl. Zinu, ka nekad nevarēšu viņiem līdzināties intelekta attīstības ziņā, bet esmu ar to samierinājies. Arī tāds, kāds esmu, es varu būt noderīgs. Bet uz Sapņa mana atpalicība būs divkārt manāma. Jūs — tā ir cita lieta. Mūs šķir vesels gadsimts, tas ir daudz.

—   Varbūt tev taisnība, — Meļņikova domīgi teica.

—  Mēs aizgājām nākotnē labprātīgi, bijām tam saga­tavoti, un arī tad viens no mums neizturēja pārbau­dījumu. Tagad mēs nolēmām doties vēl tālāk laika dzīlēs. Jā, tev taisnība, paliec uz Zemes. Esmu pārlie­cināta, ka tu atradīsi savu vietu dzīvē un būsi laimīgs. Ja viņi būtu zinājuši! … — Marija Aleksandrovna iesaucās, un Volgins saprata, ka viņa runā par saviem biedriem, kas aizlidojuši uz Sapni. — Viņi nekad ne­būtu tevi atstājuši. Bet viņi bija tik pārliecināti, ka tu pievienosies.

—   Esmu sapratis un nenosodu, — Volgins teica.

—     Galu galā viņi ir rīkojušies pareizi. Es pat iesaku, — viņš piemetināja ar savu parasto smaidu,

nepalikt uz vietas: vajag atgriezties no Sapņa at­pakaļ, paskatīties, kas noticis ar Zemi, un atkal do­ties lidojumā. Tā jūs iepazīsiet Zemes vēsturi simtiem gadsimtu ilgā laikā … Tas būs ļoti interesanti.

—   Bet arī tu varētu darīt tāpat.