Viesis no bezgalības

—   Nē, es nejūtu aicinājumu kļūt par kosmonautu. Vienu dienu es biju ne nu pašā kosmosā, bet uz tā sliekšņa. Man pietiek. Kerija, Vladimira un Čārlija nāve liek man atturēties no lidojumiem kosmosā. Iesim! Laiks brokastot. »

Volgins piecēlās un spēcīgi atlieca augumu, ieelpo­dams aromātisko dārza gaisu. Nekad vēl Volgins ne­bija juties tik možs un spirgts. Četrus gadus viņa ķer­menis bija atradies ideālā miera stāvoklī, ko nodroši­nāja Zemes un Faetona apvienotā zinātne. Četri gadi atpūtas! Volgins bija enerģijas pilns.

Meļņikova, sekojot viņam, arī piecēlās. Biezie koku zari pasargāja no svelmainās dienvidu saules. No zieda uz ziedu lidinājās lieli, skaisti tauriņi, kaut kur virs galvas čivināja putni. Krāšņā tropu augu valsts apņēma viņus no visām pusēm. Jūras vējš vē­dīja aļģu smaržu, kas bija piesātināta ar joda izgaro­jumiem. Kipras daba vedināja uz laisku un bezrūpīgu dzīvi.

Pēc savas pamošanās Volgins bija šeit nodzīvojis jau mēnesi. Un visi, kas atradās kopā ar viņu, nepa­meta salu. Ieijam drīz vajadzēja lidot uz Cereru, kur to jau gaidīja pakaļ atsūtītais kosmosa kuģis. Neviens negribēja šķirties no faetonieša pirms laika.

Ieiju visi bija iemīļojuši. Un nevarēja jau arī ne- iemīļot šo cilvēku — gudru, labu, citādu nekā Zemes ļaudis, tomēr pievilcīgu. Volgins jutās pateicīgs Fae­tona zinātniekam, kas bija glābis viņam dzīvību.

Ieija katru dienu rūpīgi izmeklēja Volginu, bet nevienam neko par saviem secinājumiem neteica . .. Un neviens viņu arī neizprašņāja. Ja būs vajadzīgs, pats pateiks.

Līdz kosmosa kuģa aizlidošanai uz Cereru bija pa­likusi viena diena.

Un tajā pašā laikā, kad Volgins sarunājās ar Meļ­ņikovu, kas beidzot bija sadūšojusies viņam pastāstīt par savu biedru aizlidošanu uz Sapni, mājā, kur visus četrus gadus dzīvoja Ieija, notika cita saruna, kas tieši attiecās uz Volginu.

Sēdēdami uz zema «dīvāna», Jo, Lūcijs, vēl divi ārsti un Mērija ar šausmām klausījās faetoniešu zi­nātniekā. Mērija saprata visu bez tulkojuma, pā­rējie — ar lingvistiskās mašīnas palīdzību.

Ieijas balss, kas šķita bezkaislīga, izrunāja vārdus, kurus dzirdot viņa klausītāju pieres pārklāja auksti sviedri.

Tas bija tik negaidīti un tik briesmīgi.

— «Melnā mirdzuma» iedarbība, — Ieija teica, — ir analoga citu radioaktīvo vielu iedarbībai. Taču tai piemīt arī savas īpatnības. Staru iedarbība uz cil­vēka (un vispār uz dzīvu) organismu mums pilnīgi skaidra. Tas, ko mēs jums teicām, nav nekādā veidā apšaubāms. Letarģija, ko izraisa «melnais mirdzums» nevar nodarīt cilvēkam ļaunu. Tā tikai izslēdz viņu no dzīves uz ilgāku vai īsāku laika posmu. Bet pēc tam cilvēks pamostas pilnīgi vesels, pat vēl veselāks, nekā bijis. Tas atgādina mākslīgās anabiozes miegu. Un jūs redzējāt šai gadījumā ar Volginu, ka mūsu secinājums bija pareizs. Ikviens cits cilvēks viņa vietā turpinātu dzīvot, it kā nekāda pārtraukuma ne­būtu bijis. Tāpat kā pēc anabiozes miega. Bet mēs neņēmām vērā un es tikai tagad to sapratu, ka Vol­gins nav parasts cilvēks. Viņš bija miris gandrīz div­tūkstoš gadu pēc jūsu laika skaitīšanas sistēmas. Pēc tam viņu atdzīvināja. Tas nevarēja neietekmēt viņa nervu šūnas, it sevišķi muguras smadzeņu šūnas. Ne­saprotu, kā mēs to varējām aizmirst. Viņš pamodās ārēji vesels, bet tikai ārēji. Es viņu novēroju trīsdes­mit dienu. Man tūlīt nepatika daži simptomi, kurus es atklāju viņa nervu sistēmā. Tie nav saskatāmi, tos tikai fiksē mūsu aparāti. Notiek nepārtraukts, drau­došs process. Un pret to nav nekādu līdzekļu. Varbūt tos atklās nākotnē. Volgins nolemts bojā ejai, un viņu nevar glābt.

—   Tātad nāve?

—   Diemžēl, vēl sliktāk. Bet varbūt viņš pats, kad jūs pateiksiet viņam visu patiesību, izvēlēsies nāvi.

—   Kas viņu gaida?

—  Pilnīga paralīze. Viņš varēs nodzīvot vairākus gadus, bet tikai pilnīgi nekustīgā stāvoklī. Nezinu, kādas ir morālās normas, pēc kurām tādos gadījumos rīkojas Zemes cilvēki. Pie mums cilvēku atbrīvo no nevajadzīgām ciešanām. Kā rīkoties, tā ir jūsu darī­šana. Man vajadzēja pateikt, kāds liktenis gaida Vol­ginu. Esmu to izdarījis. Man grūti, viņš ir labs cil­vēks.

—   Kad tas var notikt?

—   Precīzi nevaru atbildēt. Ar tādu būtni kā Vol­gins mēs sastopamies pirmo reizi. Es domāju viņa at­dzīvināšanu. Spriežot pēc simptomu straujās attīstī­bas, kustību ierobežojumiem jārodas ne vēlāk kā pēc diviem mēnešiem.

Mērija raudāja, Lūcijs sēdēja ar stingu seju, kurā drudžaini mirdzēja acis. Jo drūmi raudzījās grīdā.

Klusumu pārtrauca viens no abiem ārstiem, kas piedalījās sarunā.

—   Tātad, pēc jūsu domām, darīt neko nevar. Pat ja koncentrētu visus zinātnes spēkus cīņai ar paralīzi?