Viesis no bezgalības

Volgins juta, ka šī doma sirdī iesvēla rūgtumu. Viņš un Marija novecos, kļūs nevarīgi, bet viņa — Mērija — būs tāda pati jauna un vesela. Un arī pā­rējie būs tādi paši.

Meļņikova viņam likās vēl tuvāka, vēl dārgāka. Viņa nepameta to kā pārējie biedri, viņa palika pie Volgina. Un visu atlikušo dzīvi viņi nodzīvos kopā.

Vladilens pamanīja Volgina vērīgo skatienu, kas bija pievērsts Mērijai. Ar šā laikmeta cilvēkiem pie­mītošo aso prātu viņš nojauta sava drauga domas. Vajadzēja novirzīt Volgina domas no salīdzināju­miem.

—   Tu brīnies, ka Mērija ir pārvērtusies, — viņš ieminējās. — Tas izskaidrojams pavisam vienkārši. Mērija kļuvusi māte. Viņai piedzima dēls. Tas no­saukts, godinot tevi, par Dmitriju.

Jautāt, kas ir bērna tēvs, nebija nozīmes. Volgins sniedza Vladilenam roku.

—   Apsveicu jūs abus. Bet kur ir viņš, mans vārda brālis?

—   Muncija mājā, pie Eras. Viņa beidza savu darbu iznīcinātāju vienībā un atgriezās uz Zemes. Tiesa gan, uz laiku. Un gribēja padzīvoties ar mazdēlu.

—   Nejautāšu, — Volgins teica, — vai mazais Dmitrijs ir vesels. Ar viņu viss, protams, kārtībā?

—   Es viņu redzēju vakar, — Mērija atbildēja. — Un pirmais jautājums, ko viņš man uzdeva, bija

par tevi. Tas viņam kļuvis jau par paradumu.

Mērijas vārdi nezin kādēļ pārsteidza Volginu. Vi­ņam likās, ka Mērijas dēls vēl ir zīdainis.

—   Cik Dmitrijam gadu?

—   Drīz būs divi.

Jā, kamēr viņš te gulējis, dzīve nav stāvējusi uz vietas!

Volgina un Meļņikovas skatieni sastapās. Viņam likās, ka Marijas seja ir skumja. Un pēkšņi viņš sa­prata šo skumju cēloni.

Cilvēki visapkārt dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, tiem viss pieejams, visi dzīves prieki, visa laime … Bet viņi, pagājušo laiku cilvēki? Vai viņi var dzīvi baudīt pil­nīgi? Nē! Nevar! Marija domā par bērniem. Viņai nekad nebūs bērnu. Dzīvu būtni nedrīkst nolemt ne­pilnvērtīgai dzīvei. Tā būtu briesmīga cietsirdība!

—        Tu esi pilnīgi vesels, Dmitrij, — Jo teica. — Ap­sveicu tevi.

—   Nav par ko, — Volginam paspruka.

Lūcijs, kas sarunājās ar kādu nostāk no guļvietas, pagrieza galvu, paskatījās uz Volginu un pēkšņi no- bāla.

2.

—   Tātad viņi aizlidoja.

—       Jā, pirms trim gadiem. Ksenija ļoti negribēja atkal atstāt Zemi. Bet Viktors nomira …

—       Nomira? Kā, kāpēc? Vai tiešām viņu nevarēja glābt?

—        Viktors negribēja, lai viņu glābj, — Meļņikova atbildēja. — Nē, nedomā, tā nebija pašnāvība. Viņš saslima. Es domāju, ka šīs slimības cēlonis bija grūt­sirdība, kas arvien pastiprinājās.

—   Saprotu, — Volgins nočukstēja.

—   Viktoram ieteica ilgstošu miegu, bet viņš at­teicās. Viņš neļāva sevi ārstēt nevienam, izņemot mani un Fjodoru. Bet mēs, ko mēs varējām darīt? Divdesmit pirmā gadsimta medicīnai pret šādām sli­mībām nebija līdzekļu. Mānīt viņu? Mēs to neuzdrīk­stējāmies. Viņš zināja, ka mēs to nedarīsim. Un sa­prata, ka nevarēsim viņu izārstēt. Viņš nomira lab­prātīgi.

—   Tas ir tas pats, kas pašnāvība.

—   Ne gluži. Viņš teica: «Es negribu dzīvot, bet, ja mani izārstēs mana medicīna, es dzīvošu.» No viņa puses tas bija ļoti egoistiski. Mēs ar Fjodoru jutāmies kā slepkavas.

—   Brīnos par jūsu pieļāvību. Es būtu griezies pie tagadējiem ārstiem.

—   Tu to nebūtu darījis. Atzīstos tev, es runāju ar Lūciju. Viņš atbildēja …

—   Zinu, — Volgins pārtrauca. — Kaut ko par katra cilvēka brīvo gribu.

—   Viņi uz tādiem jautājumiem raugās citādi nekā mēs raudzījāmies. Un viņiem nevar to pārmest.

—   Es nepārmetu. Tātad Viktors nomira, un Ksenija …

—   Viņai vajadzēja lidot kopā ar visiem. Mūsu kos­mosa kuģī Ksenija taču bija otrā stūrmane. Tikai viņa un Viktors zināja, kā atrast Sapni. Tagadējiem astro­nomiem šī planēta vēl arvien nav zināma. Protams, varēja paskaidrot, taču Vtorovs uzstāja, un Ksenija galu galā piekrita.

—   Vai viņi aizlidoja ar «Ļeņinu»?

—   Jā, tā nosauca kuģi. Tikai ar mūsējo tam nav nekā kopīga. Man bija brīnums, kā tu to visu zini, bet pēc tam atcerējos, ka mums par to stāstīja Vladi­lens, kad lidojām uz Marsu.

—   Kad viņiem jāatgriežas?

Meļņikova nolaida acis:

—   Uz Zemes paies vairāk nekā tūkstoš gadu.

—   Atkal ceļojums nākotnē.

Draugu «nodevība» Volginu sarūgtināja. Viņi ne­bija atstājuši pat vēstuli, tikai Ksenija bija uzrak­stījusi dažas rindas, kas beidzās ar vārdiem «uz re­dzēšanos», kas te pavisam bija nevietā.

—   Bet kāpēc tu, Marij, neaizlidoji? — Volgins jautāja.

—   Dima, tu maldies, — Meļņikova teica, izvairī­damās no tiešas atbildes, — pēc diviem gadiem uz Sapni dosies otra ekspedīcija. Viņi bija pārliecināti, ka mēs abi aizlidosim pie viņiem. Viņi lūdza pateikt, ka gaidīs tevi ar lielu nepacietību. Viņi taču nav kļūdījušies, vai ne? Ko tu darīsi uz Zemes?

Volgins ievēroja viņas izvairīšanos, bet otrreiz uz­dot to pašu jautājumu neuzdrīkstējās.

—   Es līdz šim nezinu, kas ir šis jūsu Sapnis, — viņš teica, izlikdamies, ka Meļņikovas vārdi viņu ir ieinte­resējuši. Par sevi viņš tūlīt izlēma, ka nelidos ne­kur. — Pastāsti par to. Man taču vajag zināt, uz ku­rieni mani aicina.