Viesis no bezgalības

Bailes kļuva vēl stiprākas, un it kā no tām viņa smadzeņu darbība atkal kļuva rosīgāka. Pats neapzi­nādamies šā procesa labvēlīgo ietekmi, viņš ar savām bailēm, nemieru un neskaidro satraukumu palīdzēja smadzenēm arvien vairāk un vairāk mosties jaunai dzīvei.

Domas tagad darbojās gandrīz pilnīgi skaidri. Taču joprojām, pats to nenojauzdams, viņš bieži iekrita ilgā nesamaņā.

Reiz viņš atkal izdzirda kaut kādas skaņas.

Gribējās aizturēt elpu, lai saklausītu tās labāk…

Un tad pēkšņi… viņš saprata, ka neelpo.

Sākumā viņš pats sev neticēja, bet drīz vien pār­liecinājās, ka tiešām neelpo.

Šis neticamais, neiespējamais atklājums izraisīja apjukumu.

Viņš taču ir dzīvs! Dzird, skaidri apzinās savu nespēju kustēties, jūt un domā! Kā tas viss iespējams, ja viņš neelpo? Varbūt tas ir sapnis?

Viņš atcerējās, ka, mēģinādams atvērt acis, bija sajutis sāpes, un tūlīt pat atkārtoja šo mēģinājumu. Viņš atkal sajuta sāpes, kaut kur dziļi acu dobumos.

Tātad viņš neguļ — miegā sāpes nejūt. Tātad tas viss notiek īstenībā.

Bet ko tad tas nozīmē?! .. .

Viņš atcerējās dzirdētās skaņas. Tās nepārtrūka ta­jos mirkļos, kas viņam bija vajadzīgi, lai apzinātos savu jauno stāvokli.

Viņš skaidri dzirdēja un šoreiz noteikti pazina cil­vēka soļus.

Tie tuvojās un kļuva vēl skaidrāki. Kāds pienāca un apstājās gluži blakām … Atskanēja izsauciens, un soļi strauji attālinājās.

No jauna iestājās pilnīgs klusums.

Tomēr viņš neizbijās, bet sajuta atvieglinājumu. Lai arī ko tas nozīmētu — viņš nav viens. Ap viņu ir cilvēki, un tie atgriezīsies.

Tas bija pats galvenais.

Lai cik neticams šķita fakts, ka viņš neelpo, skaidrs bija — viņš ir dzīvs, un apziņa pilnīgi atgrie­žas. Sajūta, ka viņam ir ķermenis, reāls, ar svaru, kļuva parasta sajūta, pie kuras ātri pierada.

Volgins pievērsa uzmanību tam, ka sirds pukst vienmērīgi un spēcīgi. Tas viņu galīgi iedzina strup­ceļā, jo viņš taču joprojām neelpoja.

Domāšanas spēja atgriezās arvien straujāk. Viņa smadzenes it kā izplētās, aptverdamas arvien jaunas un jaunas domāšanas sfēras. Lēni, bet noteikti sāka mosties arī atmiņa.

Pienāca brīdis, kad viņš nebrīnīdamies un pat ne­pamanīdams, kā tas noticis, atcerējās visu, kas bijis pirms saslimšanas.

Kur gan viņš atrodas — mājās vai slimnīcā?

Mokoši gribējās atvērt acis, kaut uz mirkli pamest skatienu visapkārt, taču visi mēģinājumi sagādāja arvien stiprākas sāpes.

Ķermenis bija pilnīgi nekustīgs, bet jutekļu uz­tvere ļoti pastiprinājās. Viņš tagad zināja, ka kreisā kāja no gūžas līdz ceļgalam ir pārsieta. Tādu pašu apsēju viņš atklāja uz labās rokas no pleca līdz el­konim un uz kakla. Galva atradās vienā līmenī ar ķermeni un šķita, ka tā ir atmesta atpakaļ. Tātad spilvena zem tās nebija. Viņš pievērsa uzmanību tam, ka nejūt sev pārklātu nekādu — pat ļoti vieglu pār­segu.

Viņš gulēja kails.

Pavīdēja doma par operācijas galdu, bet viņš gu­lēja uz kaut kā mīksta, elastīga, kas neatgādināja galda virsmu.

Smadzenes, kas nebija norūdījušās, nogura; sāka nākt miegs — parasts, veselīgs miegs, nevis nesa­maņa, kā tas bija visu pēdējo laiku.

Viņš jau bija tiktāl «pamodies», ka skaidri izjuta šo starpību un par to priecājās. Apmierināts viņš laidās snauda.

Kā caur dūmaku, kas pārņēma smadzenes, guļošais dzirdēja, ka pie viņa kāds pienāk. Juta sev uz sejas k<\da elpu, bet nepamodās …

Asas sāpes izskrēja cauri ķermenim. Viņš paguva apjēgt, ka viņā ieplūst spēcīga elektriskā strāva, un zaudēja samaņu.

Cik ilgs laiks bija pagājis, viņš nezināja, bet pēkšņi, it kā no grūdiena pamodies, acumirklī atce­rējās visu, kas bija noticis pirms aizmigšanas. Sāpes viņš neatcerējās, tomēr bažas, mulsās bailes un ne­noteiktais satraukums atgriezās.

Taču nākamajā mirklī viss izzuda, jo viņš saprata, ka krūtis cilā vienmērīgi elpas vilcieni.

Viņš elpoja!

Nesenās bailes šķita maldīgas.

Varbūt bija atgriezusies arī spēja kustēties?

Pamēģinājis pakustināt roku, viņš pārliecinājās, ka nav vis, — kustēties vēl nevarēja. Taču tas viņu sevišķi nesarūgtināja, — visa uzmanība bija pie­vērsta elpošanai.

Plaušās plūstošais gaiss sagādāja milzīgu labpatiku.

Viņš nedomāja, kāpēc elpošana sagādā tādu lab­sajūtu, kādu agrāk nekad nebija manījis. Viņš tikai baidījās, ka nepārstāj elpot, ka atkal nepārvēršas par pašam neizprotamu būtni, kurai, lai dzīvotu, nav nepieciešams gaiss. Taču laiks ritēja, bet viņa stā­voklī nekas nemainījās: dziļi ievelkot plaušās gaisu un to izelpojot, krūtis vienmērīgi cēlās un saplaka.

Elpas vilciens — izelpa! Elpas vilciens — izelpa!

Gluži tāpat, kā bija bijis vienmēr, visu mūžu.

Taču, elpodams ar pilnu krūti, viņš ne mirkli ne­šaubījās: neticamais fakts — elpas trūkums bijusi tiešamība, nevis tikai sapnis.

Tā bija! Viņš to atcerējās pilnīgi skaidri.

Kad tīksme, ko sagādāja elpošana, mazliet aprima, zaudēja asumu, viņš pamanīja, ka gulēšanas laikā bija notikušas pārmaiņas. Galva tagad atdusējās uz mīksta spilvena. Viņš labi atcerējās, ka roka, kāja un kakls iepriekš bijuši pārsieti. Tagad apsēju vairs nebija. Agrāk viņš gulēja kails,- tagad bija apklāts ar segu vai kādu citu pārsegu, virs kura atradās viņa rokas.