Viesis no bezgalības

Volgins zināja, ka viņa parādīšanos sabiedrībā gaida ar nepacietību. Visi planētas iedzīvotāji gribēja viņu redzēt. Arī viņš pats tiecās pēc tā. Ar katru dienu grūtāk bija ievērot paredzēto mācīšanās laiku.

Volgins centās paātrināt šīs ievērojamās dienas tuvo­šanos. Vēl mēnesis vai pusotra — un viņš varēs parā­dīties saviem jaunajiem laikabiedriem.

2.

Visam, ko Volgins izlasīja grāmatās, — zinātnes un tehnikas sasniegumiem, cilvēku dzīves apstāk­ļiem, — visam no viņa viedokļa bija abstrakts rak­sturs. Viņš vēl nekā nebija redzējis savām acīm, par visu zināja tikai teorētiski. Taču tagadējā dzīve uz katra soļa lauzās iekšā viņa vientulībā. Muncija māja, kaut arī tā atradās atstatu no citām, bija trīsdesmit devītā gadsimta māja, un dzīves apstākļi tajā bija tādi paši kā citās mājās uz Zemes.

Šie apstākļi bija Volginam neparasti un izraisīja izbrīnu.

Viņi dzīvoja divatā, bet, kad Muncijs aizlidoja, dažreiz pat uz vairākām dienām, Volgins palika pil­nīgi viens.

Māja nebija liela un atradās kupla dārza vidū, kur auga visdažādākās koku sugas, kā likās, savāktas no visām pasaules malām. Mājā bija piecas istabas — divas guļamistabas, kabinets, ēdamistaba un tualetes istaba, kur atradās vingrošanas aparāti un neliela apstarošanas ierīce, kuru Volgins, pēc Lūcija piepra­sījuma, lietoja divas reizes dienā — no rīta un pirms gulētiešanas. Taču Volgins domāja, ka arī tādu dzī­vokli nevar uzturēt kārtībā bez cilvēku līdzdalības. Bet ne Muncijam, ne viņam pašam nekad par to ne­vajadzēja domāt. Mājā arvien bija apbrīnojami tīri. Logi vienmēr bija atvērti — bet. nekur neviena puteklīša. Laiku pa laikam Volgins pamanīja, ka grī­das izskatās it kā tikko mazgātas, bet to, kā un kad tas tika darīts, viņš ne reizi neredzēja. Tāpat bija ar terases grīdu un pat ar mājas sienām. Dārza celiņi arvien bija kārtīgi noslaucīti, bet krūmi un koki ap­laistīti.

Uz Volgina jautājumu Muncijs atbildēja, ka to visu darot automātiski, ar speciālām mašīnām.

—   Bet kāpēc tās nav redzamas? — Volgins jau­tāja.

—   Un kapec tās būtu jāredz? Mašīnas veic savu darbu, netraucējot cilvēkus.

—   Kas tās vada?

—   Katras mājas apkopšanas mehānismu, — Mun­cijs atbildēja, — vada viens galvenais aparāts. Starp citu, ne tikai mājas, bet arī katras apdzīvotas vietas, katras pilsētas galvenais aparāts. Šādi aparāti uzstā­dīti visur, uz visas Zemes. To uzdevums — sekot kār­tībai. Aparāti saistīti ar tiem pakārtotām mašīnām, kas, saņēmušas komandu, rūpīgi un kārtīgi veic visus vajadzīgos darbus.

Kādreiz Volginam izdevās ieraudzīt «dārznieku». Pamodies agrāk nekā parasti, viņš izgāja uz terases. Starp dārza kokiem kustējās kaut kas nenoteikts un, kā Volginam šķita, caurspīdīgs. Šis «kaut kas» ātri nozuda un vairs neparādījās. Apstaigājis visu dārzu, Volgins tā arī nenoskaidroja, kur paslēpies noslēpu­mainais mehānisms.

Iztaujāt Munciju sīkāk Volginam negribējās. Viņš baidījās, ka vēl nevarēs saprast «apkopēja» uzbūves principus.

«Visam savs laiks,» viņš nodomāja. «Vispirms jā­iegūst pamatzināšanas, bet pēc tam varēs iepazīties ar visu sīkāk, neriskējot ar savu nezināšanu izraisīt smaidu.»

Pieņēmis šādu lēmumu, Volgins uztvēra visu jauno ar ārēju nesatricināmu mieru. Viņš gandrīz nekad ne­jautāja, kas, kā un kāpēc, tikai uzmanīgi novēroja un iegaumēja, lai jautātu pēc tam.

Brokastis, pusdienas un vakariņas viņi ēda mājās. Katru vakaru Muncijs jautāja Volginam, ko viņš vē­lētos ēst nākamajā dienā, un ne reizi nebija gadī­juma, kad pasūtītais ēdiens netiktu likts galdā.

No kurienes radās ēdieni, kur palika netīrie trauki, kas un kā klāja galdu, bet pēc tam to nokopa, Vol­gins nezināja.

Viss, kas bija pasūtīts, tūlīt tika pasniegts. Un, ka­mēr viņi ēda pirmo ēdienu, otrais neatdzisa, jo trauki vienmēr bija karsti.

Vairākas reizes Volgins mēģināja notvert «ofici­antu» strādājam, bet ne reizes neguva panākumus. Ja viņš atradās ēdamistabā, galds palika neapklāts, ja viņš pēc maltītes ar nolūku aizkavējās, galdu ne­viens nenovāca.

Tas pats attiecās uz istabu uzkopšanu. Nekādi neiz­devās ieraudzīt mašīnas, kas cītīgi slēpās. Gulta tika saklāta, kad viņa nebija klāt, bet vakarā tā jau bija sagatavota gulēšanai.

Dažreiz virsējais apģērbs kaut kur nozuda un tā vietā bija nolikts tāds pats jauns. Muncijam gar visu to nebija nekādas daļas — par segām un veļu tāpat rūpējās automāti.

Muncijs pamanīja Volgina mēģinājumus ieraudzīt darbojošos mehānismus un teica:

— Nepūlieties novērot mehānismu darbu, tik un tā tur nekas neiznāks. Galvenais aparāts nedos signālu, ja telpā, kur jāstrādā, kāds atradīsies. Jūs, pro­tams, varat notvert mirkli un, tā sakot, pārsteigt me­hānismus. Taču tādā gadījumā tie tūlīt paslēpsies. Tas darīts drošības apsvērumu dēļ. Mehānismi taču nedomā un nespriež. Viņi strādā akli, nekam nepie­vēršot uzmanību. Piesardzības trūkuma dēļ var dabūt zilumus un pat ievainojumus, sevišķi, ja mājā ir arī bērni. Ja jums šos mehānismus tā gribas redzēt, tad vajag izslēgt kontrolierīci, bet es nezinu, kā to dara. Vajadzēs izsaukt mehāniķi.