Viesis no bezgalības

— Tas ir pilnīgi nepareizi, — Muncijs teica, kad Volgins bija pastāstījis viņam savas domas. — Jūs pienācīgi nenovērtējat divdesmitā gadsimta nozīmi zinātnes un tehnikas attīstībā. Jūs pēc noteikta laika varēsiet saprast visu, kas tagad izraisa izbrīnu, taču ne vien otrā, bet pat piecpadsmitā gadsimta cilvēks neko nesaprastu divdesmitā gadsimta tehnikā. Visi mūsdienu zinātnes pamati tika likti deviņpadsmitajā un divdesmitajā gadsimtā. Mēs, vēsturnieki, saucam tos par «sākuma gadsimtiem» ne tikai tāpēc, ka to­reiz sākās mūsu zinātne, bet ari tāpēc, ka toreiz tika likti pamati sabiedriskajai dzīvei, kas ir zinātnes pamatu pamats. Jūsu nelaime, Dmitrij, ir tā, ka jums nav tehniskas izglītības un jūs slikti esat pazinis sava laika tehniku. Tāpēc jums tik grūti uzreiz orientē­ties mūsējā.

Šie vārdi sagādāja Volginam lielu apmierinājumu. Viņš nešaubījās, ka Muncijs runā atklāti, runā to, ko domā. Dažreiz vecais zinātnieks atklāti un tieši izteica savas domas, kaut arī Volginam tās nevarēja būt patīkamas. Volgins jau zināja, ka atklātība ir viņa jauno laikabiedru atšķirīga iezīme, ka viņi vienmēr un visos gadījumos saka cits citam patiesību. Un kur gan viņu dzīvē varēja rasties meli? Tiem nebija pa­mata, nebija rosinošu cēloņu.

Aizritējušajos mēnešos Volgins bieži domāja par savu stāvokli svešajā pasaulē, kurā viņš drīz iekļau­sies kā jaunās sabiedrības pilntiesīgs loceklis. Vai viņš nešķitīs pārāk atpalicis, pārāk mežonīgs? Viņš saprata, ka nekad neizvirzīsies jautājums par eksis­tences līdzekļiem. Un ne jau tāpēc, ka viņam būtu sevišķas «viesa» tiesības, bet vienkārši tāpēc, ka šis jautājums uz Zemes vairs neeksistēja. Taču Volgins negribēja aprobežoties ar novērotāja lomu, viņš gri­bēja strādāt tāpat kā citi.

Kā iegūt līdzīgu stāvokli? Tikai ar darbu, cita ceļa nebija.

Ar vēl lielāku neatlaidību viņš «urbās» tehniskajās grāmatās, nekautrēdamies lūgt Muncijam paskaidro­jumus. Bet, būdams vēsturnieks un arehologs, Mun­cijs ne ikreiz spēja ar savām atbildēm apmierināt

Volginu, kad jautājumi skāra maz pazīstamas jomas. Šādos gadījumos, kas kļuva arvien biežāki, Volgins izjuta savdabīgu apmierinājumu — trīsdesmit devītā gadsimta zinātnieks nezina visu, tātad atšķirība starp viņiem intelektuālā ziņā nav tik bezgala liela!

«Mūs šķir nevis bezgalīgs bezdibenis,» Volgins domāja, «bet tikai dziļš grāvis, kuram pāri var pār­mest tiltu. Un es to izdarīšu.»

Nekas Volginu netraucēja īstenot savu nodomu. Viss, kas varēja noderēt «pašizglītībai», bija viņa rīcībā. Ikviens zinātnieks būtu sniedzis viņam vis­pusīgu konsultāciju, ikviens inženieris ar prieku būtu nācis palīgā. Bet Volgins nevienam negribēja jautāt, vienīgi tikai Muncijam un retumis Lūcijam, kad tas ieradās viņus apciemot. Saprazdams, ka pats rada sev šķēršļus un padara uzdevumu grūtāku, Volgins nevarēja pārvarēt maldīgo patmīlību. Viņš stingri nolēma, ka rādīsies pasaulē tikai tad, kad «tilts» būs pāriets.

Fiziski Volgins jutās lieliski, viņa prāts darbojās skaidri un precīzi. Nekad agrāk viņa atmiņa nebija bijusi tik asa. Jo un Lūcijs Volgina ķermeni bija padarījuši «jaunāku», nekā tas bijis īstajās jaunības dienās. Dzīvība viņā kūsāja.

Viņš strādāja divpadsmit stundas diennaktī, izrai­sīdams ar to Lūcija neapmierinātību. Taču uz visiem sava «tēva» pārmetumiem Volgins atbildēja ar vienu frāzi: «Es gribu ātrāk iekļauties dzīvē» — tam Lūcijs nevarēja atrast pārliecinošus iebildumus.

Volgina «vientuļnieka dzīve» radīja Lūcijā un Muncijā izbrīnu, bija nesaprotama, bet viņi pat nemē­ģināja Volginu pierunāt no tās atteikties. Tāda bija

Dmitrija vēlēšanās, un nevienam nenāca ne prātā apstrīdēt viņa tiesības rīkoties, kā patīk.

Bet Volginu pārsteidza tas, ka visus četrus mēnešus neviens pat nebija mēģinājis viņu redzēt. Neviens- cilvēks neieradās pie viņiem, lai gan itin nekas ne­kavēja to darīt jebkuram ziņkārīgajam. Pat Lūcijs katrreiz pirms savas ierašanās lūdza Volginam at­ļauju.

Muncija māja bija vienmēr atvērta. Nekādi žogi vai sētas nenošķīra brīnišķīgo dārzu no pārējā ap­vidus. Volgins zināja, ka šis dārzs pieder ne tikai Muncijam, bet arī visiem apkārtējo māju iemītnie­kiem. Visi varēja to izmantot, tas bija, runājot pa vecam, kolektīvs dārzs. Bez šaubām, pirms Volgina ierašanās dārzā pastaigājās un atpūtās daudzi cilvēki. Bet tagad nebija neviena. Neviens netraucēja Volgina vientulību, neviena atomlidmašīna nepārlidoja zemu virs mājas, nevienam neradās kārdinājums apmieri­nāt savu ziņkārību (bet tāda, protams, bija) pirms laika.

Domājot par visu novēroto, Volgins sāka saprast to, kas sākumā likās tik dīvains, — vispārējo satrau­kumu par viņa atdzīvināšanu bez viņa paša piekriša­nas. Volgins saprata, ka šai sabiedrībā cilvēka perso­niskā vēlēšanās ir svēta visiem pārējiem, ka cieņa citam pret citu kļuvusi par cilvēka otru dabu. Katr­reiz, kad Volgins gribēja palikt viens, viņa vēlēšanās tika izpildīta vienkārši un dabiski. Šie cilvēki pat nevarēja iedomāties izturēties savādāk.