Viesis no bezgalības

Nemainīga tā palikusi visos vēstures posmos, kad cilvēce apdzīvoja tās krastus. Tā redzējusi plakanās feniķiešu galeras, ko vēlāk nomainīja grieķu kuģi. Tā palikusi tāda pati visos Romas valdīšanas laikos, redzējusi mauru kultūru un krusta karus. Tā piedzī­vojusi Bizantijas impērijas krišanu, šūpojusi uz savām varenajām krūtīm uzvarētāju turku kuģus un vienal­dzīgi tos aprijusi Lepanto kaujā. Tā nolūkojusies Abukiras un Trafalgāras kaujā, apglabādama tum­šajās dzīlēs kā franču, tā angļu kuģus. Divdesmitā gadsimta bruņukuģu milzīgie tērauda korpusi pazu­duši tās viļņos tikpat ātri kā romiešu koka kuģi. Gadu no gada, ilgus gadsimtus jūra vākuši no cilvēces bagātīgus meslus — kuģus, cilvēkus, asinis…

Bet dzīve ritēja uz priekšu, un cilvēks uzvarēja stihiju. Izbeidzās asins mesli. Arvien retāk un retāk jūra saņēma cilvēku upurus. Milzīgie laineri smējās par viļņu niknumu.

Komunisma ēras trešajā gadsimtā cilvēki galīgi pameta jūru. Par viņu vienīgo satiksmes ceļu kļuva bezgalīgā un brīvā gaisa stihija.

Nu jau pusotra tūkstoša gadu jūra ir vientuļa. Retumis tajā parādās elegantās atpūtnieku jahtas vai kāda atomlidmašīna, kas, pakļaudamās iekšā sēdošā cilvēka kaprīzei, nolaižas ūdenī un slīd pa to, ar savu ārieni atgādinādama draudīgo pagātnes ieroci — torpēdu.

Izzuduši milzīgie kuģi, aizmirsusies jūrnieku pro­fesija, arī pats vārds «jūrnieks» kļuvis cilvēkiem svešs.

Bet jūra palikusi tāda pati.. .

Neapklusdamas čalo mūžsenās krasta bangas. Cits pēc cita pret krastu veļas zilganzaļie viļņi, ceļas augstāk, ietērpjas baltu putu cepurēs un, ar apslāp­stošu troksni uzšļākušies uz piekrastes oļiem, aizve­ļas atpakaļ, dodami vietu citiem.

Vilnis aiz viļņa!

Gadiem, gadsimtiem, gadu tūkstošiem!

«Tā bija, ir un būs,» Volgins nodomāja.

Viņš sēdēja guļamkrēslam līdzīgā sēdeklī uz pla­šas terases, ko apvija meža vīnogulāji un, nolicis grāmatu klēpī, domīgi vēroja nemitīgo bangu čalu. Tās joprojām bija tādas kā divdesmitajā gadsimtā. Tikai tās un vēl debesis virs galvas palikušas tādas pašas kā senāk. Viss pārējais izmainījies.

Māja un terase nav ne no koka, ne arī no mūra. Mēbelēm un visiem iedzīves priekšmetiem saglabā­jies tikai nosaukums, bet ne forma. Augi, kas aug dārzā apkārt mājai, kaut kādi citādi — lielāki un sulīgāki. Grāmata, kuru viņš lasa, izskatās tāda pati, kā grāmatas viņa jaunībā, taču tā uzrakstīta agrāk nebijušā valodā.

Viss pārmainījies, viss kļuvis citāds pa šiem tūk­stoš deviņsimt gadiem, kurus viņš nogulējis savā kapā. Viss ir līdzīgs agrākajam, bet būtībā cits.

Volgins stundām ilgi raudzījās uz ūdens klaidu, domās kavēdamies tālajā, bet viņam tik tuvajā pagātnē. Acu priekšā iznira sen mirušo tuvinieku tēli, pavīdēja pilsētas un ciemi, ceļi un tilti, vilcieni un tvaikoņi, visa dzimtā gadsimta daudzveidīgā teh­nika, lai arī no tagadējā viedokļa primitīva un naba­dzīga, taču sirdij mīļa un dārga. Nemanot Volginu pārņēma skumjas, tomēr viņš centās tām nepadoties. Tā arī šodien, juzdams neizprotamu grūtsirdību, viņš novērsa skatienu no jūras un atkal ķērās pie grā­matas.

Viņš lasīja tehnikas vēsturi. Talantīgi uzrakstītā grāmata bija domāta bērniem, un Volgins, kam nekad nebija bijis dziļu zināšanu pat sava gadsimta teh­nikā, izvēlējās to, jo ne bez pamata uzskatīja, ka netiks galā ar nopietnāku sacerējumu. Nezināma autora darbs — titullapā nebija nekāda vārda — populārā veidā stāstīja par tehnikas līdzekļiem, kādus cilvēki izmantojuši no kristiānisma ēras piecpadsmitā gadsimta līdz pat šim laikam.

Ar sevišķu interesi Volgins izlasīja divdesmitā gad­simta tehnikas aprakstu, uzmanīgi sekodams autora kritiskajām piezīmēm. Tās bija vienkāršas un viegli saprotamas, šķita pat savādi, ka tas viss nebija ienā­cis prātā viņa gadsimta inženieriem un zinātniekiem. Bet Volgins saprata, ka tas, kas ir pats par sevi saprotams trīsdesmit devītajā gadsimtā, nevarēja būt zināms divdesmitajā.

«Bet es taču saprotu..".» viņš tomēr domāja.

Divdesmit pirmais gadsimts nesagādāja Volginam sevišķas grūtības, bet tālāk lasīšana kļuva grūtāka. Zinātne un tehnika bija attīstījusies ārkārtīgi strauji. Jo tālāk Volgins lasīja, jo vairāk apziņā nostiprinā­jās pārliecība, ka pat bērnu grāmatas viņam pārāk smagas. Un tur nebija vainojams autors, bet tikai tas, ka Volgins nepārzināja izklāstīto priekšmetu pašos pamatos.

«Cik žēl,» viņš domāja, «ka esmu jurists, bet nevis inženieris! Acīmredzot vajadzēs ķerties pie pamat­skolas mācību grāmatām.»

Valodas ziņā Volgins neizjūta nekādas grūtības. Dzīvodams četrus mēnešus Muncija mājā Vidusjūras krastā, viņš bija iemācījies tagadējo valodu tā, ka varēja tajā brīvi runāt un lasīt. Šās valodas pamatā bija krievu leksika. Tās gramatika bija vienkārša un loģiska. Labi protot vācu un franču valodu, Volgins viegli un ātri apguva tagadējo, ar to izraisīdams savā skolotājā Muncijā neviltotu izbrīnu.

Vecajam vēsturniekam tādējādi radās reta izde­vība pārbaudīt savas zināšanas agrākajās valodās, kuras tas bija iemācījies nevis dzīvās sarunās, bet pēc grāmatām. Un viņi abi bieži sarunājās vāciski un franciski.