Viesis no bezgalības

Volgins zināja, ka tagad už Zemes pastāv vēl viena — austrumtautu valoda — ķīniešu, japāņu un indiešu valodu sajaukums. To lietoja teritorijā, kur kādreiz atradās Dienvidaustrumāzijas valstis, kuru senā kultūra nevarēja izzust pat divos gadu tūksto­šos. Bet arī tur visi saprata «oficiālo» Zemes valodu.

Volgins centās ne tikai runāt, bet arī domāt jau­najā valodā, un tas viņam izdevās. Viņš arvien retāk notvēra sevi domājam krieviski. Viņš zināja, ka dzimtā valoda nekad vairs nebūs vajadzīga.

Pretēji savai gribai, gandrīz neapzināti, Volgins izturējās pret visu apkārtējo ar slēptu neticību, taču nevarēja neatzīt, ka vārdu bagātības un izteiksmī­guma ziņā jaunā valoda daudzkārt pārspēj visas vecās.

Līdzko Volgins bija pietiekami • labi apguvis va­lodu, viņš tūlīt ķērās pie sabiedriskās vēstures, kas viņu, dabiski, interesēja vairāk par visu pārējo. Viņš uzzināja, kas noticis uz Zemes pēc pirmās nāves. (Volgins sauca savu nāvi Parīzē par pirmo, tāpēc ka agri vai vēlu bija jāpienāk otrajai.) Tas bija skaidrs bez jebkādām grāmatām. Tās aizstāja sarunas ar Munciju, kas stāstīja par pagātni, ilustrēdams šos stāstījumus ar vēsturiskām un hronikālām filmām, ko speciāli Volgina vajadzībām saņēma no planētas Cen­trālā arhīva.

Vairums šo filmu bija krāsainas un trīsdimensiju, tikai pašas senākās, Volgina jaunības laika filmas, bija melnbaltas, veidotas plaknē.

Šīs filmas palīdzēja Volginam ne vien ar vārdiem uztvert, .bet arī redzēt vēstures notikumus, kas it kā atdzīvojās acu priekšā. Viņš redzēja cilvēkus, kas bija dzīvojuši pēc viņa nāves un tai pašā laikā ļoti sen no šīsdienas skatījuma, un tas radīja dīvainu sajukumu priekšstatos par tiem. Tagadējai pasaulei tie bija pagātnes, bet Volginam — nākotnes cilvēki.

Kinotehnikai nebija nekā kopīga ar to, ko pazina Volgins. Pierastā ekrāna trūka. Filmu demonstrēja parastā istabā ar parastām mēbelēm. Aparāts bija neliela metāla kaste, ko novietoja nevis skatītājiem aizmugurē, bet priekšā.

Gaismu nenodzēsa. Filmu demonstrēja parastajā apgaismojuma, kas plūda nezin no kurienes. Šķita, ka šo gaismu izstaro istabas sienas un griesti.

No grāmatas, kuru Volgins pašlaik lasīja, viņš uz­zināja, ka «elektrības gadsimts» beidzies drīz vien pēc viņa pirmās nāves, to nomainījis «atoma gad­simts», kam sekojuši citi, kuru nosaukumi kļuva ar­vien vairāk nesaprotami. Jaunās ēras astoņi simti sešdesmitajā gadā visa tehnika balstījās uz Volginam nepazīstamiem un pilnīgi nesaprotamiem «katro- niem».

Muncijs ielika aparātā mazas kasetes, kas Volgi­nam atgādināja tās, kuras viņa laikā izmantoja FED tipa fotoaparātos. Pēc tam Muncijs apsēdās blakus Volginam, un seanss sākās.

Aparāts un pati istaba izzuda, kļuva neredzami. Tieši kā īstenībā parādījās filmas darbojošās perso­nas, to apkārtējā vide, meži, kalni, okeāna plašumi, upes un ezeri. Kad divu soļu attālumā viļņoja ļaužu pūlis vai pavērās plašās jūras tāles, bija dzirdamas viļņu čalas un seju ap vēdī ja jūras vējš, tad nebija iespējams atbrīvoties no iespaida, ka redzi īstus cil­vēkus un dabu, nevis to attēlu. Tikai kinematogrāfijai raksturīgā acumirklīgā kadru maiņa atgādināja, ka tā nav īstā dzīve.

Redzot savā priekšā pagātnes darbiniekus, dzirdot tos tik tuvu sev runājam, Volgins neviļus baidījās, ka tie ieraudzīs viņu pašu. Viņš pieķēra sevi bieži aizmirstam notiekošo un izturamies tā, it kā piedalī­tos sarunās. Attapies viņš slepus paskatījās uz Mun­ciju — vai tas par viņu nesmejas. Bet viesmīlīgā namatēva seja arvien bija nopietna. Muncijs uzma­nīgi sekoja tam, kas notika uz ekrāna, un retumis pusbalsī paskaidroja, ja sižetu Volgins varēja nesa­prast.

«Ja man būtu bijuši bērni,» viņš domāja, «es redzētu savus pēctečus, kas dzīvoja tūkstoš gadu pēc manis un tai pašā laikā pirms tūkstoš gadiem.»

Filma beidzās, un,acumirklī kā pasakā parādījās atkal istabas sienas un mazs, brīnišķīgs kinoaparāts.

Muncijs apmainīja kaseti, un atkal nedaudzu soļu attālumā no viņiem dzīvie rēgi uzsāka reālu un tai pašā laikā ar savu nesaprotamību brīnumainu dzīvi.

Kad vajadzēja demonstrēt vecu filmu, Muncijs piespieda aparātā pogu, un viņu priekšā tieši gaisā parādījās balts taisnstūris, blīvs un nekustīgs kā īsts divdesmitā gadsimta ekrāns.

Pēc seansa, kas parasti turpinājās stundas trīs, Volgins ilgi nevarēja atbrīvoties no neskaidra satrau­kuma. Tas viss bija tik neparasti, tik maz atgādināja to, ko viņš zināja. Jaunā tehnika, kas viņam negai­dīti bija kļuvusi par tagadējās dzīves sastāvdaļu, izraisīja pārsteidzošu iespaidu, jo vairāk tāpēc, ka Volgins pilnīgi neizprata tās pamatus.

«Ja pie mums divdesmitajā gadsimtā,» viņš bieži domāja, «būtu nokļuvis mūsu ēras otrā gadsimta cil­vēks, viņš droši vien, redzot telefonus, radio un kino, izjustu to pašu, ko pašreiz izjūtu es.»