Viesis no bezgalības

—   Jā, i— Volgins atbildēja. — Es nedomāju apce­ļot visus Zemes kontinentus. To varēs darīt vēlāk. Tagad es vispirms gribu paciemoties savā dzimtenē, tur, kur agrāk bija Krievija, — viņš paskaidroja. — Es zinu, ka Ļeņingrada un Maskava pastāv arī tagad. Ar tām arī sāksim. Pēc tam es gribētu apmek­lēt vietu, kur atradās mans kaps. — Volgins redzēja, kā Mērija, dzirdot šos vārdus, sarāvās. — Pēc tam mēs dosimies uz Parīzi, apmeklēsim Ņujorku, San­francisko, Japānu … — Viņš ievēroja, ka sarunu biedri saskatās, un paskaidroja: — Bija tāda zeme Āzijas austrumos. Kā tā tagad saucas, nezinu. Un caur Sibīriju … nu, kā gan lai jums pasaka? Caur Āziju vai dosimies uz Ēģipti. .. Vai arī šo vārdu jūs nezināt?

—   Kāpēc ne? — Vladilens atbildēja. — Mēs esam mācījušies seno Zemes ģeogrāfiju. Sibīrija, Ēģipte, — tagad es atceros,,. Tu tik viegli izrunā šos nosau­kumus. No tevis varētu iznākt brīnišķīgs senās ģeogrāfijas lektors.

Volgins iesmējās.

—   Esmu nodomājis izvēlēties citu profesiju, — viņš teica. — Bet no Ēģiptes mēs atgriezīsimies šurp. Tas ir viss. Pārējais mani pārāk neinteresē.

i— Šis maršruts aizņems maz laika, — Mērija teica. Viņa atcerējās sava tēva lūgumu — aizkavēt Volginu ceļojumā pēc iespējas ilgāk. — Bez tām, ko tu minēji, uz Zemes ir vēl daudz vietu, kas tevi var interesēt. Tu neesi ņēmis vērā mūsdienu pārvietoša­nās līdzekļus. Atomlidmašīna mūs aizvedīs ļoti āti5 !.

—   Bet katrā jaunā vietā mēs pakavēsimies neno­teiktu laiku, — Volgins iebilda. — Ar tām pilsētām, kuras nosaucu, es iepazīšos pamatīgi. Tā ka mēs neat- griezīsimies tik drīz.

—   Kā vēlies, — Vladilens atteica.

Viņš arī zināja par Lūcija lūgumu un šā lūguma motīviem, kurus Lūcijs bija izskaidrojis. Bet ko viņi varēja darīt? Volgins izteica savu vēlēšanos pietie­kami skaidri. Palika cerība, ka ceļā viņš pārdomās.

«Viņu aizraus ceļojums, un viņam gribēsies redzēt vairāk,» domāja Mērija.

Izlidošana bija norunāta nākamās dienas rītā. Trīs­vietīgā atomlidmašīna, skaistā, ķiršbrūnā krāsā, ele­ganta un glīta kā rotaļlieta, jau stāvēja pie mājas verandas priekšā. Cilvēks, kas to pēc Lūcija lūguma bija atgādājis šurp, paņēma, nevienam neko nepra­sījis, kādu no Muncija atomlidmašīnām un aizlidoja atpakaļ, it kā nepievērsdams Volginam nekādu uz­manību. Droši vien viņš domāja, ka Volgins vēl nav izlēmis iepazīties ar pasauli.

Nekautrība, ar kādu šis cilvēks bez atļaujas pa­ņēma svešu mantu, pārsteidza Volginu, bet viņš neko neteica un neko nevaicāja, lai gan jautājums bija mēles galā. Laikam tā rīkojās visi. Muncijam bija trīs atomlidmašīnas. Viņš pats varēja izmantot tikai vienu, bet Muncijs taču dzīvoja kopā ar citiem cilvē­kiem, piemēram, ar Volginu. Cilvēks, kas atlidoja, nevarēja zināt, cik atomlidmašīnas vajadzīgas mājas iedzīvotājiem, tāpēc viņa pienākums bija apjautāties par to.

Tā atklājās viena no tagadējās, Volginam nepazīs­tamās dzīves iezīmēm, un viņš ilgi domāja, cenzda­mies to izprast. Beigu beigās viņš visu saprata. Lūcijs, lūgdams atomlidmašīnu, nebija neko teicis, kādā veidā atbraukušais atgriezīsies atpakaļ. Tāpēc atbrau­cējs secināja, ka var izmantot mājas saimnieka lid­aparātu, un rīkojās saskaņā ar savu secinājumu. Vai Lūcijs gan bija domājis, ka cilvēks dosies atpakaļ kājām?

Cilvēki vienmēr un visos gadījumos domāja par citiem, rūpējās par tiem, bet ne tikai par sevi. Un pierada pie uzmanības. Neviens nešaubījās, ka ik­viens cilvēks, izteicis kādu lūgumu, rūpēsies par tā izpildītāju. Tā bija arvien bijis daudzu gadsimtu gaitā. Tā rīkojās visi.

Lidojuma priekšvakarā Volgins jutās satraukts un naktī slikti gulēja. Ne kupolveida paviljonā Kiprā, ne arī Muncija mājā, kur viņš pavadīja laiku vientu­lībā, nesāksies viņa otrā dzīve. Tai bija jāsākas tieši rīt, kad, ne ar ko nesaistīts, brīvs kā putns, viņš me­tīsies dzīvē līdzīgi tam, kā metās Vidusjūras viļņos. Ar jūru viņš prata labi tikt galā, bet vai pratīs tikt galā ar dzīves okeānu?

Viņam bija mīļi un uzticami draugi, uz kuriem sā­kumā varēja balstīties. Tie neļaus «noslīkt», iemācīs «peldēt», kā nākas. Un parādīs pareizo virzienu.

«Viss būs labi,» Volgins nodomāja, iemigdams pašā rīta pusē.