Viesis no bezgalības

Līdz ar cilvēces progresu mainās un pilnveidojas arī smadzenes. Šīs pārvērtības notiek pakāpeniski un nemanāmi, taču nepārtraukti. Vecāku fiziskās kvalitā­tes un tātad arī smadzeņu kvalitātes iedzimst bērnos. Tāpēc jaunajai paaudzei vairs nevajag šķiest tik daudz laika, lai sasniegtu iepriekšējo paaudžu zinā­šanu līmeni. Zināšanu pārmantojamība virzās uz priekšu dabiski un bez apstājas. Evolūcijas līkne slaidi kāpj augšup.

Taču būtu pavisam citādi, ja starp paaudzēm izvei­dotos pārtraukums laika ziņā.

Normālos apstākļos tāds pārtraukums nevar rasties. Bet ar Dmitriju Volginu bija noticis tieši tā. Viņš «piedzima» trīsdesmit devītajā gadsimtā ar divdesmitā gadsimta cilvēka smadzenēm, kas spējīgas saprast un vieglr apgūt visu to, ko sasniegusi cilvēce deviņpa­dsmit gadsimtos. Taču zināšanu kopums, kas bija uz­krāts nākamajos gadsimtos, viņam bija aizvērta grā­mata. Viņš mēģināja sākt lasīt šo grāmatu, ar lielām pūlēm izurbās cauri.tās pirmajām lappusēm un… bezspēkā apstājās. Viņa smadzenes no dzimšanas ne­bija sagatavotas uztvert šīs zināšanas. Intelekta attīs­tības pakāpe neatbilda zinātnes attīstības pakāpei.

No «pirmās nāves» līdz brīdim, kad viņš otrreiz tika atdots dzīvei, bija aizritējuši deviņpadsmit gad­simti. Šajos gadsimtos uz Zemes bija mainījušās ļoti daudzas paaudzes.

Un kas tie bija par gadsimtiem?

Cilvēku sabiedrības jaunības periodā, kad dzīves apstākļi nemainījās vai mainījās tikko manāmi, vai­rākiem gadsimtiem nebija nozīmes. Pat kristiānisma ēras vidējā posmā, tā saucamajos viduslaikos, starpība, teiksim, starp astotā gadsimta un sešpadsmitā gadsimta cilvēka smadzenēm bija nenozīmīga.

Bet, kad cilvēki pārvarēja pirmo, visgrūtāko dabas izzināšanas posmu, kad izvērsās frontāls uzbrukums tās noslēpumiem, kad cilvēce piegāja gluži klāt zi­nātnes bezgalīgajām un stāvajām kāpnēm un sāka doties pa tām augšup, — vispirms lēnām, bet pēc tam arvien ātrāk un drošāk, stāvoklis mainījās pašos pamatos.

Cilvēkam pavērās jauni, plaši apvāršņi un ar katru kāpienu, ar katru soli tie kļuva plašāki un neaptve- ramāki. Vecais ierocis vairs nederēja, bija vajadzīgs jauns.

Šis ierocis bija smadzenes. Un tās pielāgojās kus­tības tempam, pārgāja uz citu — augstāku attīstības līkni. No slaidas, nolaidenas, kāda tā bija agrāk, šī līkne kļuva arvien stāvāka. Ar katru gadsimtu mai­nījās vectēvu un mazdēlu intelektuālā attīstība. Starp viņiem bija skaidri nojaušama kvalitatīva atšķirība.

Ja Volginam būtu bijis dēls un tā dzimta nebūtu pa šo laiku izbeigusies, viņš varētu sastapties ar savu tālo pēcteci, un, par spīti tiešajai asinsradniecībai, starpība starp viņu smadzeņu svaru un kvalitāti būtu milzīga. Pārtraukums laika ziņā tad būtu pilnīgi acīm redzams.

Volgins to saprata (vai arī domāja, ka saprot) un neprasīja paskaidrojumus, kurus neviens nespētu vi­ņam sniegt. Viņš uzskatīja, ka visu izšķirs laiks. Viņš sāks mācīties no pašiem pamatiem un pamazām visu sapratīs. /

Sākt nodarbības pašlaik nebija laika. Viņu gaidīja pavisam citas «mācības» — vajadzēja izstudēt taga­

dējās sabiedrības dzīvi. Un šī zinātne viņam šķita svarīgāka un vajadzīgāka.

Bija apbrīnojami, kā Muncijs par spīti visai savai bagātīgajai dzīves pieredzei līdz šim laikam nebija sapratis, ka tagadējā zinātne Volginam nav aptve­rama, un no sirds centās iegalvot, ka panākumi atka­rīgi no laika un viņa paša. Taču Lūcijam un Jo sen viss bija kļuvis skaidrž. Un viņi ar bažām domāja par to brīdi, kad Volgins sapratīs savu stāvokli, apzi­nāsies, ka viņam uz visiem laikiem nolemts palikt malā, aprobežoties ar pasīva novērotāja lomu.

Viņiem pašiem tāds stāvoklis būtu nepanesams. Kā pret to izturēsies Volgins? Vai šī apziņa nekļūs par lielāku traģēdiju nekā tā, no kuras viņi baidījās pirms Volgina atdzīvināšanas? Vai šeit neslēpās vientulības briesmas, par kurām Muncijs viņus bija tik neatlai­dīgi brīdinājis?

Jau tagad viņi sāka pārdomāt, kā nodarbināt Vol­ginu pēc viņa atgriešanās no ceļojuma pa Zemi, kurp un kā virzīt viņa uzmanību, lai novērstu domas par atgriešanos pie grāmatām. Kaut vai uz dažiem ga­diem — tālāk būs vieglāk.

Sirds dziļumos viņi loloja cerību, ka Volgins tā ir paliks neziņā.

Bet viņi kļūdījās.

Volgins bieži domāja par nākotni. No Lūcija viņš bija uzzinājis, ka dzīvos ļoti ilgi. Ne gluži tik ilgi, kā tagad dzīvoja citi cilvēki, tomēr krietni ilgāk, nekā varētu nodzīvot pirmajā dzīvē. Un jautājums, kā aiz­pildīt šo dzīvi, viņu nemitīgi satrauca. Viņš arvien bija bijis zinātkārs un darbīgs cilvēks un bija pār­liecināts, ka šīs rakstura īpašības pilnīgi atraisīsies, kad viņš būs iejuties un pieradis pie visa apkārtējā.

Bet ko viņš tad darīs?

Jurista profesija vairs neeksistēja, vajadzēja apgūt jaunu. Šai ziņā bija viens ceļš — mācīties, un Volgins stingri nolēma sākt mācīties pēc iespējas ātrāk, tik­līdz atgriezīsies mājā no pasaules apceļošanas.