Viesis no bezgalības

Viņš gribēja veltīt sevi radošam darbam, vēl pil­nīgi skaidri neapjauzdams dziļo bezdibeni, ko vaja­dzēja pārvarēt. Volginam vēl likās, ka starpība starp viņa agrāko gadsimtu un tagadējo ir tikai kvantita­tīva, — cilvēki tagad vairāk zina un vairāk prot. Kva­litatīvās pārmaiņas viņš neievēroja.

Iepriekšējā dzīvē komunists Volgins bija izstudējis marksisma-ļeņinisma klasiķu darbus un zināja, kāda galvenajos vilcienos būs nākamā komunistiskā sa­biedrība uz Zemes. Viņš saprata, ka komunisma ap­stākļos jebkurš darbs ir radošs darbs un ka cilvēks, lai ar ko viņš nodarbotos, kalpo visai cilvēcei. Taču sarežģītais un ilgstošais process, kas pakāpeniski bija pārveidojis cilvēku psiholoģiju un viņu attiek­smi pret darbu, bija pagājis Volginam garām. Viņa psihe bija divdesmitā gadsimta psihe un viņa izpratne par tā vai cita darba vērtību bija divdesmitā gad­simta līmenī.

Komunistiskās sabiedrības cilvēks varēja visu mūžu strādāt visvienkāršāko darbu, kas neprasīja sevišķas spējas, un izjust radošu baudu un gūt pilnīgu apmie­rinājumu, apzinoties, ka ir noderīgs. Doma, ka viens darbs augstāk vērtējams nekā cits, viņam nevarēja ienākt prātā. Katrs darbs, ko viņš veica, bija vienādi vērtīgs un vienādi derīgs.

Cilvēki sen bija aizmirsuši darba samaksu atkarībā no tā kvalitātes. Jau pusotra tūkstoša gadu uz Zemes nebija nekādas naudas vai citu cilvēka darba «ekvi­valentu». Lai ar ko cilvēks nodarbojas, viņš saņēma no sabiedrības visu, kas vajadzīgs, neierobežotā dau­dzumā. Tā tas turpinājās gadsimtu pēc gadsimta, un cilvēki vairs nemanīja nekādu starpību starp izpildā­majiem darbiem.

Arī trīsdesmit devītā gadsimta cilvēku psiholoģijai bija maz kopīga ar divdesmitā gadsimta cilvēku psi­holoģiju. Darbs bija viņu dabiska prasība, bet jautā­jums, kas mocīja Volginu, — kādu profesiju izvēlē­ties, likās bezjēdzīgs. Cilvēkam jādara tas, kas viņam patīk, kas ir pa prātam, bet, kas tieši, — pilnīgi vienalga.

Taču Volgins domāja citādi. Veikt gandrīz auto­mātisku darbu, kas neprasa no cilvēka radošu (pēc viņa ieskatiem) domu, viņam nelikās apkaunojoši (Volgins bija pieradis cienīt jebkuru darbu), bet nesa­vienojami ar viņa ārkārtējo stāvokli sabiedrībā. Vol­gins domāja, ka tā gadsimta gods un slava, kuru viņš šeit, jaunajā pasaulē, pārstāvēja, prasa no viņa kaut ko citu. Zemapziņā viņam gribējās pierādīt, ka var darīt visu, ko cilvēki dara tagad.

Un viņš nemaz nešaubījās par gala rezultātiem. Vajadzēja daudz un uzcītīgi papildināt savas zinā­šanas. Viņš bija ar mieru to darīt.

Ar vieglu sirdi Volgins gatavojās ceļojumam, ku­ram vajadzēja noderēt par savdabīgu zināšanu uzkrā­šanas veidu.

Par pagātni Volgins domāja arvien retāk un retāk. Ilgas pēc sava gadsimta radās, tikai lasot tagadējās grāmatas, un viņš bija pat apmierināts, ka var uz laiku atbrīvoties no nepieciešamības lasīt un salī­dzināt. Tiesa, visu laiku, ceļojot pa Zemi, viņš salī­dzinās esošo ar bijušo, bet tas izraisīs citas sajūtas.

Tās viņš pazina pēc saviem agrākajiem braucieniem no Padomju Savienības uz ārzemēm. Ari toreiz viņš salīdzināja svešu dzīvi ar savas zemes dzīvi.

Volgins zināja, ka viss redzētais būs pilnīgāks par iepriekšējo, bet viņš no tā nebaidījās. Psiholoģiski viņš jau bija sagatavojies uz to, ka salīdzinājums ne­nāks par labu bijušajam. No tā izbēgt nevarēja.

Ārējie dzīves apstākļi, cik nu Volgins tos pazina, viņu nemulsināja. Četru mēnešu laikā viņš bija pie tiem pieradis un sāka uzskatīt tos par dabiskiem. Tā bija cilvēkiem raksturīgā spēja piemēroties jebku­riem apstākļiem. Nesaprazdams, uz ko pamatojas ap­kārtējās dzīves komforts un ērtības, Volgins izman­toja tās kā pašas par sevi saprotamas. Viņš pat iemā­cījās pārvaldīt savu smadzeņu biostrāvas — iemācī­jās neapzinīgi, kā bērni iemācās kustināt rokas un staigāt. Jaunās ēras biotehnika, vismaz tā, kas atradās Muncija mājā, netraucēti klausīja viņam, tāpēc ka bija ļoti vienkārša.

Sākumā, piegājis pie durvīm un vēlēdamies, lai tās atveras, Volgins katru reizi sarāvās, kad durvis tie­šām atvērās, tagad viņš nepievērsa tam uzmanību. Viņam neviens nebija paskaidrojis, kā tieši vajag iedarbināt neredzamo mehānismu, šī iemaņa nāca pati no sevis un ātri pārvērtās nosacījuma refleksā. Pie­iedams pie durvīm vai noliekdamies pie krāna, lai nomazgātos, viņš nedomāja par to, ka durvīm jāat- veras, betf ūdenim jātek. Viņš tikai vēlējās to, pat nemanīdams savu vēlēšanos. Pēc attiecīgās vēlēšanās viņa smadzenēs radušos biostrāvu uztvēra sienā iemontētais uztvērējs, pārvērta to citā enerģijas veidā, kura jauda bija pietiekama vajadzīgās darbī­bas izpildei, un ūdens tecēja, bet durvis atvērās.

Tas viņam vairs nelikās dīvaini, bet, gluži otrādi, dabiski, lai gan pagaidām nesaprotami.

Nesasniedzis savu sākotnējo mērķi, Volgins tomēr bija pietiekami sagatavots, lai orientētos pasaulē, kas viņu gaidīja, lai nebrīnītos uz katra soļa par to, ko tajā ieraudzīs.

OTRA NODAĻA 1.

—   Vai tu esi nospraudis kādu maršrutu? — Vladi­lens jautāja.