Viesis no bezgalības

Diena atausa skaidra un bez mākoņiem. Debesis šeit arī iepriekš reti kad bija apmākušās, taču Vol­gins jau zināja, ka laiks uz visas Zemes atkarīgs no saraksta. Visur izvietotās spēcīgās laika stacijas regu­lēja mākoņu daudzumu, nokrišņus un gaisa tempera­tūru atkarībā no visas planētas saimnieciskajiem plā­niem. Lietus lija iepriekš nosacītā vietā un iepriekš noteiktā laikā, vējš pūta tajā vietā un tad, kad bija nepieciešams novirzīt sablīvējušās siltā vai aukstā gaisa masas uz citurieni. Tādas parādības kā krusu, pēkšņu salnu vai negaidītu atkusni cilvēki vairs ne­pazina. Nekas viņus netraucēja. Katrs cilvēks zināja gadu uz priekšu, kāds būs laiks tajā vai citā vietā jebkurā dienā. Pat dodamies pastaigā, cilvēki ielū­kojās laika kalendārā, lai uzzinātu, kas gaidāms, — aukstums, siltums vai vējš. Nepieciešamības gadī­jumā cilvēks varēja pēc vajadzības pasūtīt, piemē­ram, lietu dārza aplaistīšanai, ja lietus nebija pare­dzēts pēc saraksta. Vairākas reizes Volgins bija re­dzējis, kā Muncijs pieprasīja lietu tuvākajā stacijā. Dažreiz viņam ieteica pagaidīt, citreiz paziņoja, ka tajā pašā dienā nevar izveidot lietus mākoni, un ap­solīja dot to nākamajā dienā no rīta. Un no rīta lija lietus, lija tik ilgi, cik bija vajadzīgs. Bet pēc tam debesis atkal noskaidrojās.

Uz visas Zemes klimats bija pakļauts cilvēka gri­bai. Vasara un ziema, pavasaris un rudens iestājās tikai tad, kad to «atļāva» laika stacijas. Daudzās vie­tās, kur agrāk bija neganti plosījies sals, ziema vispār neiestājās. Atvietojot ziemas mēnešos Saules staru trūkumu, virs milzīgām platībām mirdzēja mākslīgās saules. Tās sildīja Zemi tikpat spēcīgi kā īstā Saule vasarā, naktīs apdzisdamas un ļaudamas cilvēkiem mierīgi gulēt, bet rītā agri sākdamas atkal spīdēt. Kad pienāca īstais pavasaris, šīs saules nodzisa un palika karāties pie debesīm kā aukstas bumbas vai arī tika pārvietotas citur.

Tas viss Volginam likās kā pasakā. Taču viņš zi­nāja, ka tagadējie cilvēki nav apmierināti ar sa­sniegto. Viņi saskatīja trūkumus tur, kur Volginam viss likās pati pilnība. Reiz viņš noklausījās kāda zinātnieka lekciju, kas bija domāta visas Zemes skolu audzēkņiem, un uzzināja daudz ko interesantu. Izrā­dījās, ka laika regulēšanas sistēma novecojusi, ka tā jāpārveido. Vislielākais pārsteigums viņu gaidīja lek­cijas beigās. Nevis kā par fantastisku hipotēzi, bet gan kā par pilnīgi reālu iespēju, kas līdz šim nav īstenota tikai aiz «zinātniskās domas konservatīvis­ma» (tieši tādi bija lektora vārdi), zinātnieks pastās­tīja klausītājiem par detalizēti izstrādātu projektu … par Zemes orbītas, planētas attāluma no Saules un tās ass nolieces leņķa izmainīšanu.

«Tad,» sacīja lektors, «pašas par sevi izzudīs dau­dzās grūtības laika staciju darbā, samazināsies to enerģijas patēriņš. Planētas klimats visumā būs tāds, kādu mēs tagad iegūstam mākslīgi. Tieši jābrīnās, cik ilgi Zinātnes padome un Tehnikas padome nevar izlemt tik vienkāršu un skaidru jautājumu.»

«Vienkāršs un skaidrs jautājums» — šie vārdi vēl ilgi skanēja Volginam ausīs.

Cilvēks bija pakļāvis sev Zemi. Tagad viņš ar valdonīgu roku gatavojās iejaukties planētu dzīvē.

Cilvēki jau sen bija Saules sistēmas valdnieki, kāpēc gan viņi nevarēja pārvietot «mēbeles» šai savā lie­lajā mājā tā, kā gribēja, kā viņiem bija ērtāk? …

«Vienkārši un skaidri!» Volgins pasmaidīja, bet viņa domās valdīja juceklis. Zeme nav galds, ko var pārnest, kurp vajag. Un arī ne ēka, ko tāpat var pārvietot, izmantojot zemi par atbalsta punktu. Bet pati Zeme? Uz ko balstīties, lai pārvietotu planētu? Kur rast atbalsta punktu? Reaktīvie spēki? Bail pat iedomāties, cik daudz enerģijas vajadzēs tik «vien­kāršai» lietai.

«Ja Saules sistēmas uzbūves pārveidošana viņiem ir šīsdienas uzdevums,» Volgins domāja, «par ko tad gan viņi sapņo? Kas viņiem ir fantastika?»

Daļēju atbildi viņš saņēma no Muncija, kuram iz­stāstīja par dzirdēto lekciju.

— Es zinu par šo uzstāšanos, — Muncijs teica, — un uzskatu, ka Josi, tu klausījies zinātnieka Josi lekciju, ir pilnīga taisnība. Zinātnes padome jautā­jumu apspriedusi vairākas reizes. Projekts ir realizē­jams, taču vairākums Padomes locekļu uzskata, ka enerģija tagad vairāk vajadzīga citiem mērķiem. Bet projekts, bez šaubām, tiks realizēts samērā drīz. Tas sola lielas priekšrocības. Jūs jautājat, par ko sapņo fantasti? Es reti lasu fantastisko literatūru. Pēdējā laikā bieži parādās darbi, kuros runāts par visas Sau­les sistēmas pārvietošanu uz citu vietu, augstāk par Galaktikas putekļu slāni. Daži ierosina pārvietot Sauli ar tās planētu saimi tuvāk Galaktikas centrāla­jiem apgabaliem. Fantastika arvien nosaka zinātnes uzdevumus. Jācer, ka šie jautājumi briest, ja jau par tiem domā.

—       Kas ir šis Josi? — Volgins jautāja. — Vai tas, kas oponēja jums diskusijā par mani?

■— Nē, cits. Jūsu aizstāvis, — Muncijs pasmai­dīja, — ir ķīmiķis. Starp citu, viņš bieži man apvai­cājas par jums. Viņš, protams, grib ar jums tikties.

Diena bija skaidra bez mākoņiem. Debess it kā aici­nāja pacelsies zilgmē.