Viesis no bezgalības

Visas šīs dienas pieturējās brīnišķīgs laiks, debesis bija skaidras. Volgins zināja, ka tas notiek pretēji sarakstam, speciāli par godu viņam. Kalendārs netika ievērots — droši vien pirmo reizi pēc daudziem gadiem.

Oktobra parks arvien bija ļaužu pilns. Volginu tūlīt pamanīja, bet vairs nekad ap viņu nesapulcējās pūlis, kā pirmajā dienā, kad viņš iebrauca Ļeņin­gradā. Volgins nezināja, vai par to bija kāds parū­pējies, vai arī tas notika tāpēc, ka Jaunās ēras cilvē­kiem piemita liela smalkjūtība, kas tos bija atstājusi tikai vienu vienīgu reizi.

Volgins redzēja, ka cilvēki raugās uz viņu ar ziņ­kārību, bet ne uzbāzīgi. Daudzi smaidīja vai sveici­nāja ar draudzīgu rokas mājienu.

Šī uzmanība bija patīkama.

Dažreiz Volgins vaicāja, kā aizkļūt līdz tai vai citai vietai. Viņam atbildēja laipni un vienkārši, ne ar ko neizrādot, ka vaicātājs nav parasts cilvēks.

Volgins redzēja, ka cilvēki labprāt būtu ar viņu parunājušies, bet neviens neizrādīja ne mazāko sliek- smi sākt sarunu. Iniciatīvu gaidīja no Volgina.

Bet viņš pats nekādi nevarēja sevi piespiest sākt runāt ar viņiem par kādiem blakus jautājumiem. Vol­ginam arvien bija bailes nokļūt smieklīgā stāvoklī, izrādīties par neizglītotu mežoni.

Un cilvēki, šķita, to labi saprata.

Katru dienu viņš nolēma, ka šodien obligāti ar kādu iepazīsies, bet katru reizi atgriezās mājās, šo lēmumu neizpildījis.

Pat ar Mēriju un Vladilenu viņš nerunāja par visu. Viņš atklāja sirdi tikai retajās sarunās ar Lūciju pa teleofu. No sava tēva Volgins nekautrējās un spēja ar to sarunāties brīvi.

Apkārtējie pamanīja, ka Volgina raksturs sāk bojāties. Arvien jaušamākas kļuva ilgas pēc pagāt­nes. Dmitrijs pats to redzēja.

Arvien biežāk viņu kaitināja mājas komforts. Daž­reiz mokoši gribējās ar savu roku pagriezt mazgāja­mās ierīces krānu, pašam atvērt durvis. Viņš palūdza Vladilenu izsaukt mehāniķi, lai tas guļamistabā iz­slēgtu automātu. Tas tūlīt tika izpildīts, un Volgins ar labpatiku uzkopa istabu un saklāja gultu.

Volginam nebūtu bijis nekas pretī aizvākt no mājas visus automātus, bet viņš atturējās, negribēdams sa­gādāt neērtības Mērijai un Vladilenam.

Bet viņi abi garlaikojās šai piespiedu bezdarbībā. Uzturēšanās Ļeņingradā kļuva arvien mokošāka. Mērija un Vladilens ar nepacietību gaidīja, kad Dmitrijs beidzot nolems turpināt ceļojumu.

Viņi redzēja, ka Volgins ar katru dienu kļūst ar­vien drūmāks un nervozāks, un satraukti ziņoja par to Lūcijam.

Taču pat Lūcijs neuzskatīja, ka viņam būtu tiesī­bas Iejaukties Volgina personiskajā dzīvē.

Tā aizritēja divas nedēļas.

Sergejs vēl arvien nebija aizlidojis uz mājām. Vol- gins domāja, ka Sergejs vēlas uzturēties viņa tuvumā, bet īstenībā bija citādi. Sergejs, izpildīdams Lūcija lūgumu, sekoja Volgina veselībai un regulāri infor­mēja par to kā Lūciju, tā arī Jo.

Arēji Volgins bija pilnīgi vesels. Valkādams anti- gravitācijas jostu, viņš nejuta nekādu nogurumu. Nostaigājis dienā vairākus desmitus kilometru, viņš atgriezās mājā spirgts un mundrs. Pavirši skatoties, viss likās labākajā kārtībā.

Bet Sergejs nebija vienkāršs mediķis. Viņš bija viens no labākajiem izcilā ārsta Jo skolniekiem. Un viņš redzēja, ka Volgina veselīgums ir tikai šķietams, ka aiz tā slēpjas progresējoša slimība.

Trīsdesmit devītā gadsimta medicīna vispirms gal­veno uzmanību veltīja cilvēka dvēseles stāvoklim. Mazākais nervu sistēmas darbības traucējums tika uzskatīts par pazīmi, kas prasa ārsta iejaukšanos. Bet Volginam šādas pazīmes parādījās arvien biežāk.

—   Viņam jāaizbrauc no šejienes un pēc iespējas ātrāk, — jaunais zinātnieks kategoriski pieprasīja kārtējā sarunā ar Lūciju. — Tikai jūs varat viņu ietekmēt.

—   Labi, mēģināšu aprunāties, — Lūcijs atbildēja, — bet jūs nelieciet manīt, ka esat kaut ko nelāgu nojautis. Lai Dmitrijs uzskata sevi par veselu.

—   Fiziski viņš ir vesels, — Sergejs nopūtās. —Vi­ņam kaitīga tieši Ļeņingrada un tikai Ļeņingrada. Līdzko viņš to atstās, viss ieies normālās sliedēs.

Lūcijs pievienojās šīm domām. Arī Jo atbalstīja sava skolnieka uzskatus. Vienis prātis ar viņiem bija Vladilens un Mērija.

Un visi četri kļūdījās.

Volgina nervozitātes un drūmā garastāvokļa cēlo­nis nebija Ļeņingrada. Jaunajai un svešajai pilsētai viņš nepievērsa lielu uzmanību, bet Oktobra parks viņam patika. Tur visas ievērojamākās vietas bija saglabājušās neskartas, un viņš parkā labprāt pava­dīja laiku.

Pati par sevi vieta, kur atradās vecā Ļeņingrada, kaut arī tā izraisīja domas par pagātni, nevarēja būt cēlonis arvien pieaugošajai grūtsirdībai.

Cēlonis bija Iras portrets, kas karājās viņa istabā.

Šai ziņā bija pieļauta milzīga kļūda. Takta izjūta Lūciju šoreiz pievīla. Portretu bija licis gleznot Lūcijs pēc bistes, kas atradās sešdesmit ceturtajā laborato­rijā. Viņš bija gribējis sagādāt savam dēlam prieku, bet nebija iedomājies, ka tuva cilvēka portrets iz­cels un saasinās Volgina vientulību jaunajā pasaulē.

Neviens nezināja, cik satriecošu iespaidu uz Vol­ginu atstāja negaidītā dāvana, cik smagi un grūti viņam bija redzēt portretu katru dienu.