Viesis no bezgalības

Ik vakarus Volgins ilgi lūkojās mīļajos vaibstos.

Tā bija Ira un tajā pašā laikā ne gluži viņa, un atšķirība, ko Volgins viegli saskatīja, nospieda vēl vairāk nekā pats portrets. Ja Ira būtu bijusi «kā dzīva», viņam būtu vieglāk.

Tagad viņš katru dienu pilnīgi nogrima atmiņās par pagātni un arvien vairāk atsvešinājās no tagad­nes.

Ja Lūcijs to zinātu, viņš censtos jebkādā veidā por­tretu aizvākt no Volgina istabas, izlabot pieļauto kļūdu. Bet bija jau par vēlu, Volgins neparko nebūtu ar mieru šķirties no portreta. Viņš bija pieradis pie tā, kas sagādāja ir sāpes, ir prieku.

Volgins nolēma sameklēt mākslinieku, kas glez­nojis portretu, palūgt izmainīt atsevišķas detaļas un sejas izteiksmi, kas nepavisam neatbilda Irinas rak­sturam. Viņa nekad nebija tāda — «zināšanās» noslē­gusies, stingra zinātnes priesteriene, kādu to uz audekla bija attēlojis mākslinieks.

Sevišķi nepatīkama Volginam bija viena detaļa. Uz Iras pelēkā tērpa mirdzēja Varoņa Zelta Zvaig­zne.

«Vai tiešām viņi nevarēja uzzināt par Iras dzīvi sīkāk?» Volgins nepatikā domāja. «Viņa taču nekad netika nēsājusi zvaigzni. Viņu apbalvoja pēc nāves!»

Zvaigzne uz Irinas krūtīm, gluži tāda pati, kādu arvien nēsāja pats Volgins, izcēla starpību starp viņiem. Ira nomira, gāja bojā, nezinādama, ka apbal­vota ar augstāko balvu, bet viņš dzīvo, un visa pa­saule godina viņu kā agrāko laiku varoni.

Ira mirusi, bet viņš dzīvo!

Pamazām šī doma Volginam kļuva nepanesama.

Ar savu rīcību, uz ko bija pamudinājušas vislabā­kās jūtas, Lūcijs bija panācis to, no kā gan viņš, gan Jo baidījās visvairāk, — viņš bija pamodinājis Vol- ginā gandrīz apdzisušās atmiņas par pagātni.

Bet Lūcijs to pat neapjauta.

Kādreiz, kad Volgins nogarlaikojies izsauca viņu pie teleofa, Lūcijs it kā starp citu apvaicājās, vai viņš domā kādreiz turpināt ceļojumu. Jautājums bija izteikts jokojošā tonī, un Volgins nemanīja tajā neko neparastu.

— Jā, — viņš atbildēja, — tuvākajās dienās do­

māju izlidot uz Maskavu. Bet man grūti šķirties no Ļeņingradas.

—   Vai tevi tur moka smagi pārdzīvojumi?

—    Nē, ne smagāki, kā tie būs jebkurā citā vietā. Man bija labi Muncija mājā, — Volginam izlauzās.

—  Tur es dažreiz biju pat laimīgs.

Lūcijs vērīgi palūkojās dēlā:

—   Vai tu gribi teikt, ka jūties nelaimīgs?

—    Nē, bet ļoti vientuļš. Man trūkst biedra, pava­doņa, kas mani labi saprastu. Tāda, kas varētu sa­prast un dalīties manos pārdzīvojumos. Mērija un Vladilens ir brīnišķīgi cilvēki, es viņus ļoti mīlu, bet… viņi ne vienmēr spēj mani saprast. Viņi taču ir tik daudz jaunāki par mani. Visi mani mīl, — Vol­gins skumji turpināja, — visi rūpējas par mani, visi ir pret mani uzmanīgi. Bet, kad visapkārt draugi, — īsta drauga nav. Tu zini, — viņš smaidot piemetināja,

—   dažreiz satrauc ārkārtīgā uzmanība, kas man tiek izrādīta.

—    Vai tu ievēro režīmu, ko es parakstīju? — Lū­cijs piepeši iejautājās. — Vai apstarojies?

—    Vai tu baidies, ka man nervi nav kārtībā? Iespējams, ka tā tas ir. Jā, es daru visu. Ļoti precīzi. Vladilens var to apliecināt.

Pēdējos vārdus Volgins izteica mehāniski. Viņš zi­nāja, ka Lūcijam ne prātā nenāca šaubīties par viņa vārdiem.

—    Ieteicu tev braukt prom no Ļeņingradas, — Lūcijs sacīja. — Pašam nemanot, tavu garastāvokli ietekmē dzimtās vietas.

—    Nedomāju vis, — Volgins atbildēja. — Bet es braukšu ļoti drīz.

Nākamajā rītā viņš Mērijai un Vladilenam teica, ka laiks doties tālāk.

Jaunie cilvēki nopriecājās.*

—   Kad tad mēs lidosim? — Mērija jautāja.

—   Rīt, — Volgins pēkšņi izlēma. — Šodien es pē­dējo reiz aizlidošu uz parku. Un tad uz Maskavu! Nebaidieties, es vairs nekur neuzkavēšos tik ilgi.

—   Mēs nesteidzamies, — Vladilens teica. — Uzka­vējies, kur gribi un cik ilgi gribi.

Nejaušā sarunā Volgins kādreiz pateica Mērijai, ka zvaigzne pie Irinas krūtīm viņu kaitina, un paskaid­roja — kāpēc. Nākamajā rītā portretā zvaigznes vairs nebija. Tā bija aizgleznota un tik meistariski, ka no tās nevarēja manīt ne mazāko pēdu.

—   Kas to izdarījis? — Volgins jautāja.

—   Es, — Mērija atbildēja. — Kas ir, vai tik slikti?

—   Gluži otrādi, ļoti labi. Tātad tu esi māksliniece?

—   Itin nemaz. Es mācījos zīmēšanu tāpat kā visi, bet man nav talanta.

Bez šaubām, viņa runāja patiesību. Taču darbs bija veikts ļoti meistarīgi. Tērpa krokas šķita gluži ne­skartas. Bija jūtams, ka te darbojusies talantīga mākslinieka roka.

Mērijas atbilde uzvedināja Volginu uz pārdomām.

Viņa runāja atklāti, par to nebija nekādu šaubu. No tagadējo cilvēku viedokļa viņai patiešām nebija mākslinieces talanta. Reiz Volgins palūdza Vladile­nam izpildīt solījumu un kaut ko nodziedāt. Jaunais astronoms tūlīt bija ar mieru un divatā ar Mēriju nodziedāja ainu no kādas vecas operas (tā bija uzrak­stīta tūkstoš gadu pēc Volgina nāves). Vladilena spē­cīgā un skaistā balss nepārsteidza Volginu — viņš jau iepriekš zināja, ka dzirdēs vienu no labākajiem gadsimta dziedātājiem, bet Mērija … Viņa dziedāja tā, ka varētu būt primadonna ikvienā divdesmitā gadsimta operteātri.

Taču Mērija uzskatīja, ka viņai nav un nekad nav bijušas vokālas dotības.