Viesis no bezgalības

Mērija un Vladilens izbrīnījušies saskatījās. Pēc vārdu līdzības viņi saprata, ko Volgins teica, bet šai atbildei viņu izpratnē nebija jēgas.

Viņi vairs neko nevaicāja, bet sāka savā starpā sarunāties par citiem jautājumiem, ļaudami Dmitri- jam atģisties. Pēc minūtēm trim Mērija atkārtoja jautājumu.

—   Vienalga, — Volgins atbildēja. — Tur, kur apmetīsieties jūs. Tikai… labāk, lai nebūtu cilvēku.

—   Vai tu esi noguris? — Mērija laipni vaicāja.

Volgins nopūtās.

—   Jā, esmu noguris. Esmu ļoti noguris. Nē, es neesmu izsalcis, — viņš piebilda, paredzēdams Mēri­jas nākamo jautājumu. — Starp citu, jūs varat mani paēdināt, ja gribat. Man .. . vienalga.

Mērija un Vladilens otrreiz saskatījās. «Kas ar viņu noticis?» Mērijas skatiens vaicāja. «Nezinu, bet skaidrs, ka viņš nav tāds kā arvien,» tāpat klusēdams, Vladilens viņai atbildēja.

Volgins saprata Mērijas un Vladilena mēmo sa­runu.

«Ja šeit kopā ar mani būtu Jo, Lūcijs vai Muncijs, tie mani saprastu,» viņš nodomāja. «Bet šie abi… viņi pārāk jauni.»

Viņš pašlaik jutās kā nevarīgs vecis. It kā visi šie tūkstoš deviņsimt gadi kopš viņa pirmās nāves būtu uzgūluši plecos kā smaga nasta.

Mērija atkal ar kādu runāja pa kabatas teleofu.

—   Tūkstoš deviņi simti četrpadsmitais nams Vol­gina ielā ir brīvs, — viņa sacīja.

—   Kā tu teici? — Volgins iejautājās. — Volgina iela? Kas bija mans uzvārda brālis?

•— Kāpēc uzvārda brālis? — Mērija pasmaidīja. — Tas esi tu pats. Visu Padomju Savienības Varoņu vārdos nosauktas ielas tajās pilsētās, kur viņi dzi­muši. Ir iela …

—   Ielas, — Vladilens pārtrauca, saprazdams, ko Mērija gribēja pateikt, — kas nosauktas tava laika zinātnieku, rakstnieku, mākslinieku vārdos.

•— Mēs neaizmirstam cilvēkus, ja viņi to pelnī­juši, — Mērija piebilda, lai izlabotu savu kļūdu.

Taču Volgins labi saprata, ko meitene gribēja teikt. Šeit, Ļeņingradā, bija ne tikai Volgina, bet arī Vol- ginas iela. Arī Irina taču bija Padomju Savienības Varonis. Arī viņa bija dzimusi Ļeņina pilsētā — Ļe­ņingradā.

Viņš skumji un mulsi pasmaidīja:

—   Tātad Volgins apmetīsies Volgina ielā. Intere­santi. Bet te ir vēl viena dīvaina sagadīšanās. Mājas numurs ir tieši tāds pats kā mans dzimšanas gads.

—   Tūkstoš deviņi simti četrpadsmitais, — Mērija teica.

Viņa to zināja arī agrāk. Bet, kad Volgins, kas vienkārši un dabiski sēdēja viņas priekšā, ģērbies modernā uzvalkā tāds parasts, tāds pats kā visi citi, to pateica, viņa nodrebēja. 1914!

Nevis Jaunās, bet kristiānisma ēras gads!

Tajā gadā dzimis šis cilvēks, ko viņa vienkārši sauca vārdā … sauca par brāli!

Asinis sakāpa Mērijai sejā, un, milzīga satraukuma pārņemta, viņa novērsās.

—       Tas tev droši vien būs jo patīkamak, — Vladi­lens teica.

—       Jā, protams, patīkama sagadīšanās, — Volgins mazliet ironiski atbildēja.

Protams, tā nebija nedz sagadīšanās, nedz nejau­šība. Pilsētā zināja, ka agri vai vēlu Volgins ieradī­sies. Iespējams, ka šī māja jau sen bija brīva vai arī to atbrīvoja tikai tagad, kad Volgins patiešām atli­doja.

Šādu sagadīšanos nemēdz būt.

Bet šiem cilvēkiem bija taisnība. Viņam bija patī­kama to izsmalcinātā uzmanība. Tomēr vēl patī­kamāk būtu bijis apmesties citā ielā, kas nosaukta Irinas vārdā.

«To viņi nevarēja zināt,» Volgins nodomāja.

—        Tu tagad negribi tikties ar cilvēkiem? — Mērija ievaicājās. v

—   Ja var, atliksim uz rītdienu.

—   Protams, var.

Atomlidmašīna nolaidās dārzā kādas nelielas vien­stāva mājas aizmugurē. Volgins paguva ievērot, ka uz ielas pulcējās daudz cilvēku. Viņu bija iznākuši sa­gaidīt.

Volginu sāka mocīt kaut kas līdzīgs sirdsapziņas pārmetumiem. Viņu gaida! Viņu grib redzēt! Vai bija labi pievilt šo cilvēku gaidas?

Bet viņš tiešām nebija spējīgs tagad tikties ar cil­vēkiem, runāt ar tiem.

—        Izej pie viņiem, — Volgins palūdza Vladilenu, — un paskaidro.

—   Esi linerīgs, viņi visu sapratīs.

Pēc tā, cik droši Vladilens vadīja mašīnu tieši uz šo māju, Volgins galīgi pārliecinājās, ka viņam bija taisnība. Māja sen gaidīja Volginu, bija sen pare­dzēta viņam, nevis gadījuma pēc bija brīva. Un Vla­dilens labi zināja, kur atrodas vajadzīgā māja.

«Ja tā būtu bijusi Irinas iela …» Volgins vēlreiz nodomāja, izkāpdams no mašīnas.

Eka izskatījās ļoti savdabīga — nebija redzams neviens logs. Milzīgo verandu, tāpat kā Muncija mājā, apvija meža vīnogulāju vītnes. Jumts bija plakans.

—   Vai mājā ir mākslīgais apgaismojums? — Vol­gins jautāja.

—   Nē, kāpēc gan? — Mērija izbrīnījusies atbil­dēja. — Parastais.

—   Stikla jumts? — Volgins mēģināja noģist.

—   Nē. Jumts arī parastais. Tā ir visvienkāršākā, parastākā māja, tāda, kādu ir simtiem un tūkstošiem.

Volgins apklusa. Jauns noslēpums! Bet pēc pusmi­nūtes tas noskaidrosies, nebija vērts iztaujāt.

Māja bija lielāka par Muncija māju — droši vien šeit bija desmit vai divpadsmit istabu.

Pirmajā — plašajā viesistabā, kuras durvis veda uz verandu, viņus sagaidīja jauns cilvēks, gadus trīsdesmit vecs. Tā seja Volginam likās pazīstama. Ieskatījies viņš pazina, ka tas ir Sergejs, viens no Jo un Lūcija palīgiem, kuru bieži bija redzējis apaļajā paviljonā Kipras salā.