Viesis no bezgalības

Atomlidmašīnai neviens Baltijas jūras krasts nebija pārāk tāls. Pēc dažām minūtēm Volginam vajadzēja sasniegt zemi. Bet tur arvien gadīsies kāda māja, kurā dzīvo cilvēki, un viss būs kārtībā.

Volgins nebrīnījās, ka Mērija un Vladilens viņu neizsauc. Droši vien viņi to darīja visu rītu un, nesa­ņēmuši atbildi, iztēlojās diezin ko. Varbūt Ļeņingradā tagad daudzus cilvēkus nodarbina pazudušās atom­lidmašīnas meklēšana.

Volgins sadrūma, domādams par satraukumu, kādu pats bija sacēlis. Nevajadzēja, tik stipri nogurušam, doties jūrā. Kronštati varēja apskatīt, kad vien vēlas. Neviens neliedza atlikt aizlidošanu no Ļeņingradas vēl uz vienu dienu.

Visu iepriekšējo dienu Volgins nebija neko ēdis, tāpēc izsalkums lika sevi manīt. Bet Volginam, pro­tams, iedos ēst jebkurā mājā. «Un nevienam tas ne­būs nekas sevišķs,» viņš smaidot domāja.

Lejā parādījās sala. Pielidojis tuvāk, Volgins sa­prata, ka kļūdījies, tā nebija sala, bet gan kuģis, ļoti liels kuģis, kas nekustīgi stāvēja jūras vidū. Tam nebija ne mastu, ne skursteņu, tāpēc tas sākumā arī izskatījās pēc nelielas saliņas.

Uz klāja varēja saskatīt daudz cilvēku. Tie māja ar rokām, it kā signalizēdami uz viņu pusi lidojošajai atomlidmašīnai. Bet varbūt tikai sveicināja.

Volgins nolēma, ka droši vien viņu sveicina, un lidoja garām.

Bet pēc dažiem mirkļiem 110 kuģa klāja pacēlās lid­aparāts un ātri panāca viņu. Mašīnā sēdošais cilvēks enerģiski un izteiksmīgi žestikulēja, kas varēja nozī­mēt tikai vienu: viņš pieprasīja, lai Volgins griežas atpakaļ. * '

Kas noticis? Vai gan šis cilvēks varēja zināt, ka ķiršsarkanajā atomlidmašīnā atrodas tieši Volgins? Bet, ja arī zināja, kāpēc gan pieprasīja griezties atpakaļ?

Volgins paklausīja. Droši vien bija nopietni iemesli, kāpēc neļāva lidot tālāk.

Sekojot mazajai vienvietīgajai atomlidmašīnai, viņš nolaidās uz kuģa klāja.

Pienāca gara auguma pusmūža cilvēks, ģērbies impregnētās drēbēs, kas atgādināja ādu. Viņa skarbā seja bija drūma.

Līdzko Volgins atbīdīja stiklu, šis cilvēks diezgan skarbi noprasīja:

—        Uz kurieni lidojat? Vai tad nezināt, ka šeit nedrīkst lidot ar atomlidmašīnām?

Cilvēks apklusa, vērīgi lūkodamies Volgina sejā, un viņa drūmumu nomainīja galējs izbrīns.

—        Kas tad tas? — viņš teica. — Vai jūs neesat Dmitrijs Volgins? — Viņš pasmaidīja tik labsirdīgi, mirdzinādams sniegbaltos zobus, ka tūlīt zaudēja visu savu skarbumu. — Tad redz, kur jūs esat atkļuvis. Bet Ļeņingradā nezina, kā lai izskaidro jūsu pazu­šanu. Kas noticis? Kurp jūs devāties?

Ap atomlidmašīnu drūzmējās visi divdesmit kuģa komandas locekļi.

v — Tas nu gan ir laimīgs gadījums! — kāds naivi un priecīgi iesaucās.

Volgins izkāpa no mašīnas.

—        Esmu ļoti izsalcis, — viņš teica. — Ceru, ka jūs man iedosiet paēst.

—   Bet kā jūs nokļuvāt šeit?

Volgins izstāstīja savu piedzīvojumu. Pēc viņa stāsta visi sāka smieties. Arī Volgins pats iesmējās. Starp cilvēkiem, kas juta pret viņu patiesas simpāti­jas, kļuva labi un mierīgi. Epizode bija galā, pēc da­žām minūtēm Mērija un Vladilens uzzinās, kur viņš atrodas, un uztraukums pāries. Visi nomierināsies.

—   Bet kāpēc jūs nenosaucāt pirmo uz mēles paga­dījušos indeksu un numuru? Arvien varēja atrasties šā numura īpašnieks, un tas būtu jums atbildējis.

—   Neienāca prātā.

Un atkal visi iesmējās.

Šajos smieklos nebija nekā apvainojoša. Tāpat viņi būtu smējušies, ja tamlīdzīgs muļķīga notikums atga- dītos ar kādu citu.

Cilvēks ādas drēbēs bija kuģa komandieris.

—        Iesim kajītē, — viņš teica. — Es jūs paēdinā­šanu un paziņošu jūsu atrašanās vietu.

Volgins gaidīja, ka šoreiz Mērija un Vladilens nebūs vairs tik izturēti kā vienmēr un vismaz izteiks savu sašutumu. Bet maldījās.

—        Kad tevi gaidīt? — Mērija jautāja, it kā nekas nebūtu bijis.

Viņas balss bija mierīga un nosvērta.

—   Tūlīt uzzināšu.

Kuģa komandieris uz Volgina jautājumu atbildēja, ka no šejienes līdz Ļeņingradai esot apmēram astoņu minūšu ilgs lidojums.

—        Gaidiet mani mājās pēc pusstundas, — Volgins teica. — Ja nu esmu šeit nokļuvis, tad mazliet uz­kavēšos …

—        Tu gribēji izlidot uz Maskavu ne vēlāk par vienpadsmitiem, — Mērija piemetināja.

—   Ko lai dara! Nedusmojieties uz mani.

Mērija iesmējās, un ar to saruna beidzās.

Pie brokastu galda Volgins uzzināja savas «aiztu­rēšanas» iemeslus.

Kuģis bija Ļeņingradas laika stacijas filiāle. Viena no trijām. Vēl kopā ar diviem tādiem pašiem kuģiem tas veidoja trīsstūri pašā Baltijas jūras vidū, nedaudz uz dienvidiem no bijušā Rīgas jūras līča.

Laiku pa laikam vajadzēja izlādēt atmosfērā uzkrā­jušos elektrību — tās elektrības pārpalikumu, ko izmantoja praktiskiem mērķiem. Šim nolūkam arī bija paredzēti kuģi. l/z tiem atradās lieljaudas ierīces, kas no milzīgas platības sakopoja, sakoncentrēja vienā vietā negaisa mākoņus, un trīsstūra centrā vei­dojās briesmīgi spēcīga vētra. Neviena atomlidmašīna neuzdrošinājās šai vietai tuvoties. Ieraudzījis jūrā laika stacijas kuģi, pilots tūlīt pat griezās atpakaļ un meta bīstamajai vietai pieklājīgu līkumu.