Viesis no bezgalības

Aizmirsis visu, Volgins tīksminājās par ainavu, kas bija pazīstama kopš bērnības. Atomlidmašīna nekus­tīgi karājās gaisā vienu metru virs zemes.

Ievērojuši, ar kādu uzmanību Volgins aplūko mu­zeja ēku, alejā esošie cilvēki sāka virzīties uz otru pusi, lai viņu netraucētu. Starp ķiršsarkano atom- lidmašīnu un katedrāli izveidojās tukša telpa. Citas mašīnas apstājās vai nu augstāk par Volgina mašīnu, vai arī tai aizmugurē. Atkal, tāpat kā uz Aņičkova tilta, sapulcējās simtiem cilvēku.

'Un tad beidzot Volgins ievēroja pulcēšanos.

—       Vai ta notiek vienmēr, — viņš jautāja, — vai tas ir manis dēļ?

—        Domāju, ka tevis dēļ, — Vladilens piesardzīgi atbildēja, sen būdams par to pārliecināts.

—        Protams, tevis dēļ, — Mērija teica. — Visi zina, ka tu esi šeit.

Volgins pagriezās.

Simtiem acu raudzījās viņā, simtiem smaidu sveica viņu. Bija skaidrs, ka visi šie cilvēki jūt patiesas sim­pātijas un priecājas, viņu redzot.

Volgins pacēla virs galvas sakrustotas rokas — tas bija sens viņa laika sasveicināšanās paņēmiens.

Pūlis atbildēja tāpat. Cauri mašīnas stiklam varēja dzirdēt balsu čalu.

—        Varbūt tu pateiksi viņiem dažus vārdus? — Vladilens ierosināja.

—        Negribētos, — Volgins atbildēja. — Es nekad neesmu pratis runāt, un, jāatzīstas, man tas nepatīk.

—   Vai lidosim tālāk? — Mērija jautāja.

Viņa nekādi neizrādīja savu attieksmi pret Volgina atteikumu, uzņemdama to tāpat kā Vladilens, tāpat kā viņi visi vienmēr uzņēma ikvienu Volgina lē­mumu, — bez jebkādas nepatikas vai kritikas.

Viņi atradās gaisā jau vairākas stundas. Volgins redzēja, ka Mērija ir piekususi. Viņam gribējās vēl ilgi, ilgi lidot šeit, kur kādreiz atradusies dzimtā pil­sēta, bet vajadzēja padomāt arī par atpūtu.

Ļeņingradā nedzīvoja neviens no tiem, kurus Vol­gins pazina vai par kuriem bija dzirdējis. Viņš zināja, ka būtu gaidīts viesis visur, ka ikkatrā māja viņu uzņems kā savējo, bet viņam negribējās nevienu traucēt. Volginam pašreiz bija nepieciešams palikt

uz brīdi vienatnē, pat bez saviem tagadējiem pava­doņiem, kurus viņš mīlēja.

«Kur gan mēs varētu apmesties?» viņš nodomāja. «Vai šeit ir kaut kas līdzīgs viesnīcām?»

Atomlidmašīna ātri pārlidoja pāri atlikušajai ale­jas daļai. Volgins ar nolūku nepievērsa uzmanību Pils laukumam, jo zināja, ka šeit atkal neizbēgami aizkavēsies ilgāku laiku. Viņš pagrieza mašīnu tieši uz Dekabristu laukuma pusi.

Volgins tā ari nepajautāja, vai Vara jātnieks tur stāv tāpat kā agrāk, viņš bija par to pilnīgi pārlie­cināts un gribēja pabeigt šīsdienas apskati tieši tur.

Viņa priekšā pavērās Ņeva. Plašais ūdens klajš, kas viņam arvien bija licies neaptverams, viņējā krasta Universitātes — «Divpadsmit kolēģiju» smel­dzīgi pazīstamās ēkas, Meņšikova nams, rostrālās ko­lonas un Strelkas granītā kaltā krastmala, kas nolai­deni piekļāvās Ņevai, bija tādas pašas kā agrāk. Trūka Jūras kara muzeja ēkas.

Arī šeit, šajā krastā, viss bija pa vecam. Tāpat kā pirms divtūkstoš gadiem, augšup slējās Vēstures arhīvs, aiz zaļojošajiem kokiem, kas šķita tādi paši kā agrāk, debesis aizsedza grandiozais Monferāna dari­nājums. Volgins neredzēja, vai aiz tā vēl arvien ir piemineklis Nikolajam Pirmajam. Laukumu noslēdza Admiralitātes sienas.

Atomlidmašīna nolaidās zemē.

Volgins izkāpa ārā un apstājās brīnišķīgā piemi­nekļa priekšā, kas šeit stāvēja jau divdesmit vienu gadsimtu; tas bija Ļeņingradas simbols, un visos lai­kos to bija pazinusi visa pasaule.

Pūlis apstāja Volginu, bet viņš nevienu nemanīja.

Šajā gadalaikā cilvēki parasti nenēsāja cepures.

Bet, ja tās būtu, cilvēki būtu atseguši galvas. Vol­gina sejas izteiksme lika apklust sarunām. Visi, kas bija klāt, tūlīt nojauta, ka šim brīdim, kad Komunisma ēras pirmā gadsimta cilvēks sastopas ar gandrīz vai sava laika mākslas darbiem, piemīt īpaša, viņiem nezināma jēga.

Pār Volgina vaigiem ritēja asaras. Viņš tās nema­nīja un nenoslaucīja.

Šai mirklī viņš skaudri izjuta savu drausmīgo vien­tulību starp cilvēkiem. Visā pasaulē nebija neviena, ar kuru viņš varētu dalīties savās domās, savās atmiņās.

Nē, šie cilvēki viņu nesapratīs! Nevarēs saprast!

Volgins aizgriezās un kā akls devās uz mašīnu, tieši virsū kādai cilvēku grupai, kas steigšus pašķīra viņam ceļu.

Viņš apsēdās nevis savā vietā, bet aizmugurē, ar to rādīdams, ka negrib vairs vadīt mašīnu un ļauj, lai Mērija un Vladilens rīkojas pēc sava prāta.

Atomlidmašīna strauji pacēlās un nozuda pūļa ska­tieniem.

Pavecāks vīrietis, kas bija stāvējis tuvu Volginam un paguvis cieši ieskatīties tā sejā, domīgi noteica:

—   Nelaimīgs cilvēks! Es arvien esmu uzskatījis, ka Lūcija eksperiments ir cietsirdīgs un nevajadzīgs.

—   Kāpēc nelaimīgs? — kāds iebilda. — Viņš atkal dzīvo.

—   Jā, protams. Bet es personīgi negribētu būt viņa vietā.

Atomlidmašīna lidoja ātri. Aizritēja dažas minūtes, un zem viņiem atkal parādījās jaunā Ļeņingrada.

—   Kur tu gribētu apmesties? — Mērija jautāja.

—   Viesnīca, — Volgins atbildēja vecaja krievu valodā.