Viesis no bezgalības

—   Jūs lidojāt tieši uz trīsstūra centru, — kuģa komandieris teica (viņš bija arī stacijas vecākais inženieris). — Sākumā mēs domājām, ka pilots ma­šīnā aizsnaudies. Bet, kad atomlidmašīna nereaģēja uz briesmu signālu, sapratām, ka jūs neguļat. Neņe­miet ļaunā, Dmitrij, bet es nodomāju, ka ar mašīnu lido kāds bezprātis.

—   Tā tam arī vajadzēja būt, — Volgins atbildēja. — Citādi jūs nevarējāt domāt. Bet kas notiktu, ja es tomēr būtu lidojis tālāk? Es taču varēju lidot virs vai cauri mākoņiem?

—   Augstāk briesmas nedraud. Bet mākoņos ma­šīna nevarētu paslēpties no mūsu lokatoriem. Simt kilometru no šejienes notiek izlādēšanās. Jūsu ma­šīna zibeņu ugunīs sadegtu.

Volginu interesēja, kā stacijā rīkojas, ja kādam draud briesmas, un viņš atkal iejautājās:

—   Labi. Bet, ja nu es tomēr būtu lidojis tālāk, ko jūs darītu?

Inženieris pasmaidīja.

—   Mūsu stacija, — viņš teica, — ir tieši saistīta ar visām enerģētikas ierīcēm, kas izvietotas visapkārt divtūkstoš kilometru lielā rādiusā, Tas ir mūsu rajons.

Mākoņu koncentrēšanas ierīces patērē milzum daudz enerģijas. Kad notiek izlādēšanās, mūsu rokās ir visu enerģētikas staciju vadība. Ja mēs redzētu, ka jūs nemaināt virzienu, vajadzētu vienlaicīgi izslēgt ener­ģijas padevi visā rajonā. Jūsu mašīna būtu nolaidu­sies ūdenī. Tāpat arī visas pārējās, kas atrastos mūsu rajonā, būtu spiestas nolaisties.

Volgins pastiepa savam sarunu biedram roku.

—        Paldies par izglābšanu, — viņš teica samulsis. — Un atvainojiet, ka manis dēļ gandrīz vai radās lielas nepatikšanas.

—       Bet jūs taču tās nesagādājāt, — inženieris lab­sirdīgi atbildēja.

—   Tomēr varēju sagādāt.

—        Nē, nevarējāt. Jūs esat karavīrs, tātad discipli­nēts.

Vārdu «karavīrs» viņš pateica krieviski. Tagadējā valodā tāda vārda nebija.

—   Vai jūs protat mūsu valodu? — Volgins brīnījās.

—       Nē, neprotu. Bet es klausījos, kā uzstājās Mun­cijs, kas stāstīja par jums visiem cilvēkiem, un atce­rējos šo vārdu. Tas ir līdzīgs vārdam «karš». To viegli iegaumēt.

Volgins pirmo reizi dzirdēja par šādu sava «vec­tēva» uzstāšanos.

«Ko lai dara, tas ir dabiski,» viņš nodomāja, «ka viņi tik ļoti interesējas par mani.»

—        Bet kā jūs zināt vārdu «karš»? Pie jums taču sen vairs karu nav.

—   Tas man pazīstams no vēstures kursa.

>— Un tomēr, — Volgins domīgi teica, — jūs ne­pareizi sapratāt Munciju. Es nebiju pēc profesijas ka­ravīrs. Es par to kļuvu tikai kara laikā. Droši vien es jūs aizkavēju? — viņš piemetināja, atcerējies, ka uz kuģa pašlaik darba laiks.

—   Jā, es, labāk atgriezīšos augšā, — ar parasto vaļsirdību atbildēja inženieris. — Es gribētu ar jums par daudz ko parunāt.

—   Kādu citu reizi. Es priecāšos, ja jūs mani ap­ciemosiet. Starp citu, es līdz šim nezinu, kā jūs sauc.

—   Mani sauc par Dmitriju, tāpat kā jūs.

Viņi iznāca uz klāja.

Visu skatieni tūlīt pievērsās Volginam, tomēr cil­vēki nenāca viņam klāt.

Volgins atcerējās kāda izmestu frāzi, ka viņa iera­šanās uz kuģa esot apkalpei laimīga sagadīšanās. Protams, viņi visi interesējās par Volginu un nebija cerējuši redzēt to tuvumā. Notikušais patiešām bija laimīga sagadīšanās: ne jau katru dienu uz Zemes ierodas no jauna atdzimuši cilvēki.

—   Vai nevarētu redzēt, — Volgins jautāja savam pavadonim, — negaisa rajonu, to vietu, kurp es pirmīt lidoju.

—   Lūdzu. Dosimies uz novērošanas posteni.

Viņi nokāpa pa citām kāpnēm lejā un iegāja pus- apaļā kajītē, kuras vidū atradās arī pusapaļš galds. Tas bija no vienas vietas nosēts ar neskaitāmām po­gām un ierīcēm. Pie griestiem mierīgi dega vai ne­pārtraukti mirguļoja daudzkrāsainas spuldzītes.

Pie galda saspringtās pozās sēdēja trīs cilvēki. Viņi atskatījās uz ienācējiem, bet tūlīt atkal pievērsās sienai, kur atradās ļoti liels ekrāns. Acīmredzot no darba nedrīkstēja atrauties.

Volginu apdullināja ellišķīgs troksnis. Nevarēja aptvert, kāpēc tas nebija dzirdams ne tikvien uz klāja, bet pat pie pašām kajītes durvīm.

Taču Volgins tūlīt saprata, ka troksnis — tie ir pēr­kona, spēcīga un gandrīz nepārtraukta pērkona grā­vieni, un tie nāk no turienes, kur trakoja vētra — apmēram simt kilometru attālumā no šejienes.

Ekrāns šķita kā atvērums sienā. Tā dziļumā valdīja ūdens un uguns haoss. Negaisam, kas summējās no visiem negaisiem, kurus sakopoja četrtūkstoš kilo­metru lielā rādiusā, nebija nekā kopēja ar visspēcī­gākajām vētrām, ko Volginam kādreiz bija gadījies novērot. Uz zemes un jūrā lija nepārtraukta ugunīgas lavas masa. Zibeņi saplūda cits ar citu, un ūdens straumes izskatījās dzelteni sarkanas.

«Cik daudz gan gaisā ir elektrības!» Volgins no­domāja, atcerēdamies sava vārdabrāļa teikto, ka tas ir tikai atmosfērā esošās izmantotās elektrības pār­palikums.

Volgins pat nodrebēja, atcerēdamies, ka pavisam nesen lidojis tieši uz šo haosu, un, ja nebūtu stacijas personāla …

Viņam gribējās vēlreiz pateikties par izglābšanu, bet šeit runāt bija pilnīgi neiespējami.

Inženieris pieskārās Volgina plecam un ar zīmēm aicināja doties no šejienes prom. Volgins sekoja viņam.