Viesis no bezgalības

Viņa sēdēja mīkstā sēdeklī pie pults, uz kuras mir­dzēja neskaitāmas daudzkrāsainas signālspuldzīšu uguntiņas. No daudzajām uz pults esošajām ierīcēm plūda tikko dzirdama zuzoņa, kas bija atšķirīga pēc skaņas augstuma un toņa. Radās iespaids, ka kabīnē skan klusa mūzika. Reizēm to pārtrauca dziedoša skaņa, īsa kā iekliedziens vai gara un pamazām iz­dziestoša.

Meitene nepievērsa šīm skaņām uzmanību. Viņa uztvēra tās un mehāniski fiksēja smadzenēs, ka neka uztraucoša nav, viss kārtībā.

Astoņu gadu laikā viņa bija pieradusi pie ierīču dziesmas. Tā pavadīja viņus visā kuģa ceļojuma laikā, neapklusdama ne uz mirkli. Apturēt to varēja tikai katastrofa, pēdējā un neglābjamā.

Pirms astoņiem gadiem meitene vēl nebija tik ne­satricināmi mierīga kā tagad. Viņa ar drebošu sirdi domāja par iespējamo katastrofu — nebaidījās no tās, bet tieši domāja par to satrauktā ziņkārībā.

Cilvēks baidās nāves, kad negrib šķirties uz visiem laikiem no mīļotiem cilvēkiem. Meitenei nebija mī­ļotu un tuvu cilvēku. Tie visi bija nomiruši jau sen sen, tajos īsajos, tik ātri aizritējušajos mēnešos, kad kuģis sāka sava ceļojuma otro gadu.

Meitene un tās biedri toreiz bija pārdzīvojuši sma­gas dienas.

Nē, viņi neko nenožēloja! Viņi zināja, ko izvēlē­jušies, un mazdūšībai viņu sirdīs nebija vietas. Viņi tikai skuma, cilvēciski skuma par pagātni, kas nebija atgriežama. Katrs mirklis aiznesa viņus tālāk un tālāk no visa, kas bija dārgs, no tā, ko pazina un mīlēja.

Katra nodzīvotā sekunde kļuva par vēl nepārvara­māku šķērsli starp viņiem un Zemi nekā izplatījums. Viņi bija pieveikuši izplatījumu un atgriezās atpakaļ. Taču laiku nevarēja pieveikt. Viņu lidojums bija ildzis astoņus gadus. Visi komandas locekļi bija kļu­vuši vecāki par astoņiem gadiem. Tas nav pārāk daudz! Bet viņi zināja, ka atgriežoties nesastaps ne­vienu pazīstamu cilvēku, nevienu ierastu lietu. Tur, uz dzimtās Zemes, viss jau bija citāds.

Tagad meitene nebaidījās no nāves. Viņa to būtu sagaidījusi ar smaidu. Pie dzīves saistīja tikai pie­nākuma apziņa. Vajadzēja paziņot ekspedīcijas rezul­tātus. Bet tie cilvēkiem bija ļoti svarīgi un vajadzīgi. Lai arī kas notiktu, lai arī paliktu tikai viens koman­das loceklis, katrā ziņā jāatgriežas uz Zemes.

Tā domāja viņi visi lidojuma pēdējos gados.

Agrāk meitene neskaidri cerēja, ka nelaimes gadī­jumā pati būs šis pēdējais cilvēks. Tagad tas viņai bija vienaldzīgi.

Uz pults iemirgojās viena lampiņa. Meitene nepie­vērsa tam uzmanību — viņa zināja, ka ir atvērušās kabīnes durvis.

Ienāca gara auguma vīrietis, ģērbies brūnā ādas

kombinezonā. Viņam bija tumšas acis un melnīgsnēja sejas krāsa. Pāri pierei un vaigam stiepās dziļa rēta.

Viņš piegāja pie pults un nostājās aiz sēdekļa.

Meitene neatskatījās. Viņa tikai sacīja bez jautājo­šas intonācijas balsī, jo bija pārliecināta, ka nekļūdās:

—   Tas esi tu, Viktor.

Vīrietis neko neatbildēja. Viņš paliecās uz priekšu, vērīgi raudzīdamies dzeltenīgi zaigajā Saulē, kas mir­dzēja starp daudzām citām zvaigznēm.

Meitene mazliet pagrieza galvu, paskatījās uz Vik­tora profilu blakus savai sejai un tik tikko atvirzījās nostāk. Viņa seja atgādināja plēsīgu putnu, smalkās kumpā deguna nāsis nervozi drebēja.

—   Saule! — meitene noteica.

—   Ir gan prieks, — viņš ironiski atbildēja.

—  Mums vajadzīga nevis Saule, bet Zeme.

—       Zeme ir tur, blakus Saulei, — meitene pastiepa roku uz ekrāna pusi.

—        Jā, — viņš atliecās taisni, — tur ir planēta, trešā planēta, skaitot no Saules sistēmas centra, bet nevis Zeme. Tā nav mūsu Zeme, kuru mēs atstājām pirms astoņiem gadiem. Tā ir sveša un nepazīstama planēta. Tikai planēta un vairāk nekas.

Meitene noglaudīja ar pirkstu galiņiem viņa roku.

—   Nevajag, Viktor! — viņa lūdzošā balsī teica.

—  Kāpēc mocīt sevi? Vai tad tu to nezināji, kad mēs lidojām prom no Plutona? Tur, uz Zemes, ir cilvēki.

Viņš iesmējās, un meitene sarāvās. Šajos klusajos smieklos viņa saklausīja asaras, aizturētas asaras: tā raud stiprs cilvēks, kam neizturami sāp sirds.

—        Nu, ej! — viņš mierīgi atteica. — Es atnācu tevi nomainīt. Tev taisnība, tur uz Zemes, tāpat kā agrāk, dzīvo cilvēki. Tikai.. . viņi nepavisam nav līdzīgi mums abiem. Un es nevaru iedomāties, kādā valodā mēs sarunāsimies.

t— Nu, tu jau pārspīlē! — meitene iebilda. — Vai tad tur nekas no agrākā nebūs saglabājies?

Meitene domāja tāpat kā Viktors, taču gribēja viņu nomierināt, iedvest ticību tam, kam pati neticēja.

— Pēc tūkstoš astoņsimt gadiem? — Viktors pa­raustīja plecus.

Viņa vairs neko nesacīja, piecēlās un devās uz durvīm. .

Viktors apsēdās viņas vietā un tūlīt izslēdza ekrānu.

Meitene iekāpa liftā. Braukdama lejā uz kuģa apak­šējām telpām, viņa domāja par Viktora pēdējiem vārdiem. Tūkstoš astoņsimt gadu! Jā, viņa zināja, ka tieši tādu laika sprīdi cilvēce bija nodzīvojusi uz Zemes to astoņu gadu laikā, kurus viņi pavadīja lido­jumā. Astoņpadsmit gari gadsimti!