Viesis no bezgalības

Vienaldzīgā valodā par to runāja matemātika. Ne­apstrīdamo faktu apstiprināja vairākkārtējas pārbau­des. Astoņi gadi — astoņpadsmit gadsimtu! 8 un 1800! Nevarēja šaubīties par aprēķinu pareizību, jo tos veica ar absolūti precīzām mašīnām.

Un tomēr! Cilvēka sirds nav mašīna. Tā gribējās redzēt dzimto Zemi — nevis to, par kuru ar tādu rūgtumu runāja Viktors, bet agrāko. Tāpēc meitene gribēja šaubīties un šaubījās. Nevis par cipariem, ko izmeta elektronu skaitļojamā mašīna, bet par to, uz ko pamatojās aprēķins. Vai gan cilvēki teorētiskajos aprēķinos nevarēja kļūdīties? Uz Zemes viss bija pa­reizi, bet kosmosā?

Viņi bija pirmie cilvēki, kas paši praktiski izmēģi­nāja, kā iedarbojas gaismas superātrumi. Viņi dzīvoja tādos apstākļos, kādu uz Zemes nav un nekad nav bijis. Un ne tikai uz Zemes, bet arī.starpplanētu tra­sēs. Vai tad nevarēja gadīties, ka tas, kas bija pareizs Saules sistēmas ietvaros, nav pareizs Galaktikas pla­šumos?

Viņa bija nevis matemātiķe, bet ārste. Ilgās saga­tavošanās laikā, līdzīgi citiem komandas locekļiem, viņa bija apguvusi astronavigācijas un raķetes vadī­šanas praktiskās metodes. Viņa, tāpat kā citi, dežu­rēja pie pults, tiesa gan, tikai mierīgos ceļa posmos. Bet viņai nepiemita matemātiķa vēsais, loģiskais prāts. Un viņa vienīgā no visiem uz kuģa pieļāva, ka varbūt iespējama kļūda, pieļāva nevis ar prātu, bet ar sirdi, nevēlēdamās pieņemt prāta secinājumus.

Tās bija kaut kādas divējādas jūtas. Viņa zināja un tomēr cerēja! Bija pārliecināta un šaubījās.

Ja noskaidrotos, ka jāgriežas atpakaļ un atkal jā­lido uz Galaktikas dziļumiem, viņa šo vēsti būtu uz­ņēmusi ar prieku un tūlīt pārstātu domāt par Zemi, tik stipri viņa baidījās tikties ar to. Baidījās, ka, iz­kāpusi uz Zemes, zaudēs interesi par dzīvi.

Viņai bija trīsdesmit viens gads.

«Vai tūkstoš astoņsimt trīsdesmit viens,» viņa rei­zēm domāja.

Lifts apstājās.

Izkāpusi no tā, viņa aci pret aci sadūrās ar jaunu cilvēku, kuram pēc izskata varēja dot gadu div­desmit. Īstenībā viņam bija divdesmit deviņi, un viņš bija komandā visjaunākais.

—   Kliedz «urā!», — viņš teica. — Mihails tikko pieņēma radiogrammu!

—   Radiogrammu …

Dzirdot šo negaidīto vēsti, viena mirklī visas iepriekšējās domas izlidoja no galvas.

Raķete vēl bija tālu no Saules sistēmas robežas. Novērošanas punkti uz Plutona nevarēja to saskatīt, bet pati raķete vēl neraidīja signālus …

—   Kādu radiogrammu? Kas tajā teikts?

—   Tā nav mums. Un Mihails neko tajā nesaprata. Laid mani! Es steidzos pie Viktora.

Meitene mehāniski pavirzījās sāņus, palaizdama jaunekli garām. Viņš kā viesulis iedrāzās lifta kabīnē, un durvis aizcirtās.

Viņa pašūpoja galvu un pasmaidīja. Mehāniķis Vsevolods Križevskis arvien bija tāds — straujš, aiz­rautīgs, trauksmains.

«Radiogramma .. . Mihails neko nesaprata . .. Kas tas varētu būt?» viņa domāja, ātri iedama pa tukšo koridoru, kas veda uz radiokabīni.

Iegājusi viņa redzēja, ka šeit sapulcējušies visi deviņi komandas locekļi. Viņi bija noliekušies pār operatora galdu un kaut ko pētīja.

Mihails Krivonosovs, vecākais radioinženieris, pa­grieza pret viņu savu mūžam mierīgo, ironisko seju.

—   Nu, Mašeņka, — viņš teica, — pamēģini atmi­nēt šo rēbusu.

Morzes ābece, starpplanētu sakaru signāli — tas viss Marijai Aleksandrovnai bija labi pazīstams. Viņa piegāja pie galda.

Taču tas, ko viņa ieraudzīja uz radioaparāta lentes, neko neizteica. Bezjēdzīgs punktu sakopojums un ne­vienas domu zīmes. Tikai intervāli starp punktu rin­dām rādīja, kur beidzas nesaprotamie vārdi. Ja tie vispār bija vārdi.

Viņa tūlīt pateica savu domu skaļi.

—   Gudriniece! — Mihails uzlielīja. — Es ari nodo­māju — vai tik tie ir vārdi? Taču mans peilētājs dar­bojas automātiski. Es noraidīju atbildi «atkārtojiet», protams, ar Morzes ābeces palīdzību. Un saņēmu atbildi: astoņus punktus bez intervāliem. Bet, ko tie nozīmē, tas ir jautājums!

—   Cik ilgs laiks pagāja starp tavu signālu un atbildi?

—   Iedomājies, Mašeņka, — kā parasti arvien joko­dams, Krivonosovs atbildēja, — man arī tas ienāca prātā. Dīvaina sagadīšanās, vai ne? Es jautāju Igoram Zaharovičam .. .

Marija Aleksandrovna pagriezās pret kuģa koman­dieri, kurš stāvēja turpat.

—   Tieši tik daudz, cik vajadzīgs, lai radiovilnis pārvarētu attālumu no mums līdz Marsam turp un atpakaļ, — Igors Zaharovičs atbildēja uz viņas ne­izteikto jautājumu.

Tas bija neliela auguma drukns, gadu četrdesmit vecs vīrietis. Augstā piere, prāvais deguns un masī- vais zods, šaurās, iegarenās acis, ko pa pusei sedza piemiegti plakstiņi, cieši sakniebto lūpu līnija lieci­nāja, ka tas ir stipras gribas, liela prāta un nelokāma rakstura cilvēks. Viņš bija ģērbies tāpat kā visi pā­rējie — brūnā ādas kombinezonā, kura apkaklītes atvērumā varēja redzēt sniegbaltu kreklu un rūpīgi sasietu kaklasaiti. Mati bija gludi sasukāti un sānos izšķirti celiņā.

—   No Marsa! Nevar būt!