Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Bet Brouds drīz būs vadonis, un tieši viņam vajadzētu Eilu pie­ņemt. Vislabāk būtu, ja šis lēmums nāktu no viņa paša, bet, kamēr vēl dzīvs bija Mogurs, nebija vajadzības steidzināt. Brūns nosprieda, lai šo jautājumu izlemj viņa sievas dēls. "Šķiet, ka viņš ir pārvarējis savu naidu pret Eilu," Brūns nodomāja. "Viņš vairs to neaiztiek. Varbūt Brouds ir nobriedis, varbūt viņš beidzot ir nobriedis." Tomēr šaubu sēkla vēl aizvien neizzuda.

Vasara tuvojās savam daudzkrāsainajam noslēgumam, un klans pārgāja uz aukstās sezonas lēnāku tempu. Ubas grūtniecība attīstījās normāli un jau bija krietni pāri sešiem mēnešiem. Bet tad dzīvības pazīmes izzuda. Uba centās neievērot pieaugošās sāpes mugurā un nejaukās spazmas, bet, kad sāka smērēties asinis, viņa steidzās pie Eilas.

-     Kad tu pēdējo reizi juti kādas kustības, Uba? - Eila jautāja ar norūpējušos sejas izteiksmi.

-    Pārāk daudz dienu nav, Eila. Ko lai es tagad daru? Vorns tā prie­cājās par mani, kad iesākās dzīvība tik drīz pēc mūsu apprecēšanās. Es negribu pazaudēt savu bērniņu. Kas varēja notikt? Viņa laiks jau ir tik tuvu. Pavasaris pienāks drīz.

-    Es nezinu, Uba. Vai neatceries, ka būtu kritusi? Vai nesapūlējies, ceļot kaut ko smagu?

-    Nedomāju vis, Eila.

-     Ej atpakaļ uz pavardu, Uba, un liecies gultā. Es uzvārīšu kādu melnā bērza mizas tēju un aiznesīšu tev. Ak, ja tagad būtu rudens, es tev sagādātu to ķekarpapardes sakni, ko Iza sameldēja man. Bet sniegs ir pārāk dziļš, lai aizietu kaut kur tālāk. Es centīšos kaut ko izdomāt. Tu arī domā, Uba. Tu zini gandriz visu to, ko zināja Iza.

-    Es jau domāju, Eila, bet es nevaru atcerēties neko tādu, kas liktu mazulim atkal kustēties, kad tas vairs nekustas.

Eilai nebija, ko atbildēt. Sirdī viņa zināja, tāpat kā zināja Uba, ka tas ir bezcerīgi, un juta līdzi jaunās sievietes ciešanām.

Turpmākās dienas Uba gulēja gultā, par spīti visam cerot, ka kaut kas palīdzēs, tomēr apzinoties, ka nav uz ko cerēt. Sāpes mugurā kļuva gandrīz neizturamas, un vienīgās remdējošās zāles bija tās, kas viņu iemidzināja sazāļotā, nemierīgā miegā. Taču krampji nepārauga spazmās, dzemdības nesākās.

Ovra caurām dienām dzīvoja tikai pie Vorna pavarda, sniedzot līdz­jūtības atbalstu. Viņa pati tik daudz reižu bija gājusi cauri šim proce­sam, ka vairāk nekā jebkurš cits spēja saprast Ubas sāpes un bēdas. Gūva sieva nekad nebija spējusi iznēsāt mazuli līdz pilnam laikam, un, gadiem ejot un nespējot radīt bērnus, viņa bija kļuvusi vēl klu­sāka un noslēgtāka. Eila priecājās, ka Gūvs bija saudzīgs pret sievu. Daudzi vīri būtu viņu izdzinuši vai apņēmuši otru sievu. Bet Gūvs bija stipri pieķēries sievai. Viņš negribēja vairot tās bēdas, pieņemot otru sievu, kas tam radītu bērnus. Eila bija slepus sākusi tai dot zāles, par kurām Iza bija stāstījusi un kuras neļāva sievietes totēmu sakaut. Sievietei bija ļoti smagi aizvien palikt grūtai, bet nespēt bērnu iznē­sāt. Eila nestāstīja viņai, kas tās bija par zālēm, taču, kad Ovra vairs nepalika grūta, viņa uzminēja. Tā bija labāk.

Kādā aukstā, drūmā zieņias rītā Eila izmeklēja Izas meitu un pie­ņēma lēmumu.

-     Uba, - viņa maigi uzrunāja sievieti. Jaunā sieviete atvēra acis, kuras ieskāva tumši riņķi, tādēļ tās šķita iegrimušas vēl dziļāk zem uzacu lokiem. - Ir laiks dzert melnos graudus. Mums jāizraisa mus­kuļu savilkšanās. Nekas vairs neglābs tavu mazuli, Uba. Ja tas nenāks ārā, tu ari nomirsi. Tu esi jauna, tev vēl var būt cits bērns, - Eila māja.

Uba uzlūkoja Eilu, tad Ovru, tad atkal Eilu.

-    Labi, - viņa pamāja ar galvu. - Tev taisnība, nav nekādu cerību. Mans bērniņš ir miris.

Ubas dzemdības bija smagas. Bija grūti izraisīt muskuļu savilkša- nos, un Eila nevēlējās dot viņai pārāk stipras pretsāpju zālītes, bai­doties, ka spazmas norims. Lai gan pārējās klana sievietes garāmejot apstājās, lai izrādītu atbalstu un uzmundrinātu Ubu, neviena negri­bēja pakavēties ilgāk. Visas zināja, ka šīs sāpes un pūles ir veltīgas. Vienīgi Ovra palika, lai palīdzētu Eilai.

Kad nedzīvais mazulis bija piedzimis, Eila to ātri kopā ar placentas audiem ietina ādas dzemdību sedziņā.

-    Tas bija puika, - viņa teica Ubai.

-    Vai varu to apskatīt? - izmocītā sieviete lūdza.

-     Domāju, ka labāk nedari to, Uba. Tu tikai jutīsies vēl sliktāk. Atpūties, es tikšu no tā vaļā tavā vietā. Tu esi pārāk vārga, lai celtos augšā.

Eila pateica Brūnam, ka Uba ir pārāk novājināta un ka zāļu sieva apglabās mazuli, taču atturējās pieminēt ko vairāk. Tas nebija dēls, ko Uba bija dzemdējusi, tie bija divi dēli, kas nebija līdz galam atda­lījušies. Vienīgi Ovra bija redzējusi nožēlojamo, riebumu izraisošo radījumu, kurā diez vai varēja pazīt cilvēku - ar pārāk daudz rokām un kājām un groteskiem sejas vaibstiem nesamērīgi lielajā galvā. Ovrai bija jāturas, lai neizvemtu kuņģa saturu, ari Eila nepārtraukti rija siekalas.