Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Līdz priekšpusdienai lietus mazinājās un pārvērtās par vienmuļu, smalku lietutiņu, pēcpusdienā tas pārstāja pavisam. Bāla, nogurusi saule izlauzās cauri biezajam mākoņu slānim, bet neko daudz nespēja sasildīt vai izžāvēt izmirkušo zemi. Par spīti drūmajam laikam un trūcīgajam ēdienam, klanu sajūsmināja tuvīnie svētki. Vadoņu maiņa nenotika bieži, un vienlaikus vēl jauna mogura izraudzīšana padarīja to par vienreizēju notikumu. Ogai un Ebrai bija paredzētas noteiktas lomas ceremonijas laikā, un Brakam tāpat. Septiņgadīgais zēns neap­šaubāmi būs nākamais vadonis.

Oga bija kā uzvilkts nervu kamols. Ik pa brīdim viņa lēca kājās, lai pārbaudītu visus ugunskurus, uz kuriem tika gatavots ēdiens. Ebra centās viņu nomierināt, taču pati nebija mazāk satraukta. Cenšoties izskatīties vairāk pieaudzis, Braks komandēja mazos bērnus un aiz­ņemtās sievietes. Beidzot iejaucās Brūns un pasauca to sāņus, lai tas vēlreiz izmēģinātu savu lomu. Uba aizveda bērnus uz Vorna pavardu, lai tie nemaisītos pa kājām, un, kad lielākie sagatavošanās darbi bija pabeigti, Eila viņai pievienojās. Papildus ēdiena taisīšanai Eilas vie­nīgais pienākums bija pagatavot vīriem velnābola uzlējumu, jo Krebs viņai bija licis dzērienam neizmantot saknes.

Līdz pat vakaram vien daži mākoņu kušķi nemierīgi šaudījās gar pilno mēnesi, kas apspīdēja kailo, nedzīvo ainavu. Alā, telpā aiz pē­dējā pavarda, dega liels ugunskurs, ko ieskāva lāpu riņķis.

Eila viena pati sēdēja uz ādas, stingi lūkojoties nelielajā pavarda ugunī, kas tai blakus sprēgāja un sprakšķēja. Viņa vēl arvien nespēja nopurināt nelāgo sajūtu. Viņa nolēma aiziet līdz alas izejai, lai parau- dzītos uz mēnesi, bet, tikko bija piecēlusies, ieraudzīja Bruņa mājienu un smagiem soļiem pagriezās pretējā virzienā. Kad visi bija ieņēmuši savas vietas, no garu telpas iznāca Mogurs, tam sekoja Gūvs, abi tērpušies lāčādās.

Lielais, svētais vīrs pēdējo reizi izsauca garus, un gadi šķita nokrī­tam no viņa pleciem. Viņš veidoja izteiksmīgos, pazīstamos žestus ar tādu enerģiju un spēku, kādu klans nebija viņā redzējis gadiem ilgi. Tā bija meistarīga izrāde. Viņš spēlēja savai auditorijai ar vir­tuoza talantu, precīzi izjūtot laiku, lai pēc nokaitētas gaidīšanas no­vestu ļaužu reakciju līdz augstākajai virsotnei, kas izsūca tiem pēdējo spēka pilienu un pameta iztukšotus. Gūvs tam blakus bija vien bāla kopija. Jaunais vīrietis bija piemērots mogurs, pat labs mogurs, taču viņš nespēja līdzināties vecajam Moguram. Visvarenākais no visiem moguriem, kurus Alu Lāča klans jelkad bija piedzīvojis, bija novadī­jis savu pēdējo un pašu skaistāko ceremoniju. Kad viņš nodeva varu Gūvam, Eila nebija vienīgā, kas raudāja. Klana ļaužu acis bija sausas, bet viņi raudāja savās sirdīs.

Kamēr Gūvs veica visas tās darbības, kas atbrīvoja Bruņu un iecēla Broudu vadoņa kārtā, Eila domāja. Viņa skatījās uz Krebu un atcerējās pirmo reizi, kad ieraudzīja tā vienacaino, rētām izraibināto seju un pasniedzās, lai tai pieskartos. Eila atsauca atmiņā pacietību, ar kādu tas centās iemācīt viņu sazināties, un viņas pēkšņo atskārsmi. Jaunā sieviete pasniedzās pēc amuleta un sataustīja sīko rētiņu uz kakla, kur viņš tai bija meistarīgi iegriezis, lai paņemtu tās asinis kā ziedo­jumu senatnīgajiem gariem, kuri atļāva tai medīt. Un viņa sarāvās no atmiņām par savu slepeno mazās alas apmeklējumu dziļi kalnā. Visbeidzot - Eila atcerējās viņa mīloši skumjo skatienu un mistisko, mīklaino apgalvojumu iepriekšējā naktī.

Viņa pieskārās ēdienam tikai dzīrēs, kad tika svinēta nākamās paaudzes ieiešana varas valstībā. Viri sastājās nelielajā svētītajā alā, lai noslēgtībā veiktu savu ceremoniju, un Eila pasniedza velnābola šķidrumu sievietēm, kuru saņēma no Gūva, nu jau mogura. Taču viņas sirds nevēlējās piedalīties sieviešu dejā, ritmiem pietrūka deg­smes, un viņa izdzēra tik maz no ceremonijas tējas, ka tās ietekme ātri vien izzuda. Viņa atgriezās Kreba pavardā, tiklīdz to drīkstēja, un bija jau iemigusi, kad ieradās Krebs, tomēr gulēja nemierīgi. Krebs pastāvēja pie Eilas gultas, skatoties uz viņu un viņas dēlu, un tad aizkliboja uz savu guļvietu.

-    Mamma ies medīt? Durks ies medīt ar Mammu? - zēns jautāja, izlecot no guļvietas un dodoties uz alas izeju. Rosījās vēl tikai daži cilvēki, bet Durks jau bija nomodā.

-    Visādā ziņā ne agrāk kā pēc brokastīm, Durk. Nāc atpakaļ! - Eila pamāja un piecēlās, lai atvestu zēnu atpakaļ. - Varbūt šodien nemaz neiesim. Pavasaris ir klāt, bet vēl nav tik silts.

Paēdis Durks pamanīja Grevu un, skrienot uz Brouda pavardu, aiz­mirsa par medībām. Eila vēroja viņu aizejam, maigumam parādoties pie mutes kaktiņiem. Viņas smaids izdzisa, ieraugot skatienu, ar kādu to nomērīja Brouds. No tā viņai mati sacēlās stāvus. Zēni kopā iz­skrēja ārā. Pēkšņi Eilu ar tādu spēku pārņēma klaustrofobijas sajūta, ka viņai likās, ka izvemsies, ja tūdaļ netiks ārā no alas. Sieviete metās uz izeju, jūtot strauji sitamies sirdi, un vairākas reizes dziļi ievilka elpu.

-Eila!