Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Pēkšņi Krebs juta, kā asinis pazūd no sejas un saceļas zosāda. "Daļa Eilas un daļa klana! Vai tāpēc viņa tika atvesta pie mums? Durka dēļ? Viņas dēla dēļ? Klans ir nolemts, tas vairs nepastāvēs, vienīgi viņas klans turpināsies. Es to zinu, es to jutu. Bet kā būs ar Durku? Viņš ir dala no Citiem, viņš turpināsies, bet viņš ir ari klans. Un Ura, viņa ir līdzīga Durkam, un viņa piedzima drīz pēc tā negadījuma ar vīru no Citiem. Vai viņu totēmi ir tik spēcīgi, ka tie spēj uzveikt sie­vietes totēmu tik īsā laika sprīdī? Tā var būt; ja viņu sievietēm var būt Alu Lauvu totēmi, tad tā var būt. Vai Ura arī ir sajaukums? Un, ja būs Durks un Ura, tad jābūt arī Citiem. Jauktu garu bērni, bērni, kas turpināsies, bērni, kas turpinās klanu. Nav daudz, bet var būt, ka pietiekami.

Varbūt klans bija nolemts, jau pirms Eila redzēja svēto ceremo­niju, un viņa turp tika aizvesta, vienīgi lai to parādītu man. Mēs vairs nebūsim, bet tik ilgi, kamēr būs durki un uras, mēs nemirsim. Interesanti, vai Durkam ir kādas atmiņas? Ja vien viņš būtu vecāks, pietiekami vecs ceremonijai. Tam nav nozīmes; Durkam ir vairāk par atmiņām, viņam ir klans. Eila, mans bērns, manas sirds bērns, tu patiesi nes veiksmi, un tu to atnesi mums. Tagad es zinu, kāpēc tu ieradies - nevis lai nestu mums nāvi, bet lai dāvātu mums iespēju dzīvot. Nekad vairs nebūs tā, kā bija, bet kaut kas tas ir."

Eila atnesa dēlam gabaliņu aukstas gaļas. Krebs šķita iegrimis domās, taču paskatījās uz sievieti, kad viņa apsēdās.

- Vai zini, Kreb, - viņa domīgi teica. - Dažreiz es domāju, ka Durks nav tikai mans dēls vien. Kopš es zaudēju pienu un viņš pierada, ka viņu baro te vienā, te otrā pavardā, viņš ēd katrā pavardā. Visi viņu baro. Viņš man atgādina alu lāča mazuli, it kā viņš būtu visa klana dēls.

Eila sajuta milzīgas skumjas plūstam no Kreba vienīgās tumši ūde­ņainās acs. - Durks ir visa klana dēls, Eila. Viņš ir vienīgais Alu Lāča klana dēls.

Pirmā gaismiņa pirms saullēkta apspīdēja alas ieeju, izgaismojot trisstūrveida laukumu. Eila gulēja nomodā, raugoties uz savu dēlu, kas gulēja tai blakus spilgtajā gaismā. Viņa redzēja Krebu gultā zem ādas, un no tā vienmērīgās elpas zināja, ka arī viņš guļ. "Cik labi, ka mēs ar Krebu beidzot izrunājāmies," viņa nodomāja, jūtoties tā, it kā no pleciem būtu novelta smaga nasta, tomēr nelabums kaut kur dziļi pakrūtē, ko bija jutusi visu dienu un nakti, pastiprinājās. Rīklē

bija iesprūdis sauss kamols, un Eila saprata, ka nosmaks, ja vēl kādu bridi paliks alā. Viņa nemanāmi izslīdēja no gultas, veikli uzsvieda apmetni un kaut kādus kāju apsējus un klusi devās uz izeju.

Iznākusi no alas, viņa dziļi ievilka elpu. Atvieglojuma sajūta bija tik liela, ka viņu neuztrauca ledainais lietus, kas sūcās cauri ādas apmetnim. Smagiem soliem viņa brida cauri staignajai slīkšņai alas priekšā uz upi, trīcot no pēkšņā aukstuma. No sniega pleķiem, kas bija nomelnējuši no daudzo ugunskuru pelniem, lejup pa nogāzi plū­da dubļainas ūdens tērcītes, pievienojot savus niecīgos krājumus visu izmērcējošām lietusgāzēm, kas pacēla ledus ieskautās upes līmeni.

Sievietes ādas kāju apsēji nespēja to balstīt sarkanbrūnajos dubļos, viņa paslīdēja un pusceļā uz upi pakrita. Tās vaļā atlaistie mati, pie­lipuši pie galvas, karājās biezās šķipsnās un turpinājās sīkās ūdens urdziņās, kas meklēja sev ceļu gar apmetnim pielipušajiem dubļiem, līdz tos noskaloja lietus. Viņa ilgi stāvēja pie upes, kas centās atbrī­voties no ledainā tvēriena, un vēroja, kā melnais ūdens griežas ap ledus gabaliem, beidzot tos atrauj un, tiem zvārojoties no viena sāna uz otru, aiznes uz kādu nezināmu mērķi. Eilai klabēja zobi, kad tā cīnījās augšup pa slideno nogāzi, vērojot, kā apmākusies debess virs austrumu pamales nemanāmi kļūst gaišāka. Viņai bija jāpiespiežas, lai pārvarētu kādu neredzamu šķērsli, kas aizsprostoja alas ieeju, un brīdī, kad viņa iegāja iekšā, to atkal pārņēma nelāgā sajūta.

-     Eila, tu esi pilnīgi slapja. Kāpēc tu tādā lietū gāji ārā? - Krebs žestikulēja. Viņš pacēla malkas pagali un ielika ugunskurā. - Ņem nost to slapjo apmetni un nāc šurp pie uguns. Tu saaukstēsies.

Viņa pārģērbās, tad apsēdās blakus Krebam pie ugunskura, patei­cīga, ka klusums viņu starpā vairs nebija tik saspringts.

-     Kreb, esmu tik priecīga, ka mēs pagājušā naktī parunājām. Es biju lejā pie upes; ledus sāk iet. Nāk vasara, mēs atkal varēsim doties garākās pastaigās.

-    Jā, Eila, vasara tuvojas. Ja gribēsi, mēs atkal dosimies garākās pastaigās. Vasarā.

Eila sajuta stindzinošu vēsumu. Viņu pārņēma šaušalīga nojauta, ka viņa vairs nekad nedosies ar Krebu garās pastaigās, un sieviete juta, ka arī viņš to zina. Viņa paliecās, un tie turēja viens otru apkam­puši tā, it kā darītu to pēdējo reizi.