Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Kreba ciešais skatiens stingri un bez kompromisa vērās brāļa dus­mīgajās acis. Uz mirkli tie saslēdzās klusā gribasspēku cīņā. Lauvas totēms meitenei bija neapstrīdams, lai cik neloģiska sieviešu dzimu­mam šķistu tik varena gara aizsardzība. Mogurs ir tikai apstiprinājis to, ko bija izdarījis pats Alu Lauva. Brūns nekad agrāk nebija apšau­bījis sava kroplā brāļa atklāsmes, tomēr kaut kāda iemesla dēļ viņš jutās burvja piemānīts. Brūnam tas nepatika, taču viņam bija jāatzīst, ka nekad nebija redzējis tik acīmredzami atbilstošu totēmu. Viņš bija pirmais, kurš novērsās, taču nejutās laimīgs.

Jau pati doma par svešā bērna pieņemšanu klanā bija grūti pieņe­mama, bet šis viņas totēms - tas nu bija par daudz. Tas bija nepareizs, netradicionāls; Brūnam nepatika novirzes viņa klanā, kur valdīja liela kārtība. Viņš apņēmīgi sakoda zobus. Turpmāk vairs nebūs nekādu noviržu. Ja meitene grib būt viņa klana locekle, viņai būs jāpielāgo­jas - ir totēms Alu Lauva vai nav.

Iza bija apstulbusi. Vēl aizvien turot bērnu uz rokām, viņa samieri­nājusies nolieca galvu. Ja Mogurs tā ir lēmis, tad tam tā ir jābūt. Viņa zināja, ka Eilas totēms ir spēcīgs, taču Alu Lauva? ŠI doma darīja viņu bažīgu; sieviete ar varenāko no kaķiem kā totēmu? Tagad Izai bija skaidrs, ka meitene nekad nedabūs sev viru. Tas pastiprināja viņas lēmumu mācīt Eilai dziedniecības burvestības, lai viņai būtu vismaz pašai savs stāvoklis. Krebs bija devis meitenei vārdu, atzīšanu un atklājis viņas totēmu, kad zāļu sieva to turēja rokās. Ja tas nepadarīja meiteni par viņas meitu, kas tad? Pati piedzimšana vēl nebija pieņem­šanas garantija. Iza pēkšņi atcerējās - ja viss noritēs labi, nepaies ilgs laiks, kad viņa jau atkal ar mazuli uz rokām stāvēs burvja priekšā. Viņai, kurai tik ilgi nebija bijis bērnu, drīz jau būs divi.

Klanā valdīja troksnis, ļaužu žestos un balsis - pārsteigums. Kaut­rīgi Iza atgriezās savā vietā, vīru un sievu izbrīnīto skatienu pavadīta. Tie centās neblenzt uz viņu un meiteni - tas bija nepieklājīgi -, tomēr viena vīra skatienā bija kas vairāk.

Naids Brouda acis, kad viņš nikni uzlūkoja mazo meiteni, biedēja Izu. Viņa centās nostāties starp tiem abiem, lai aizsegtu Eilu no lepnā jaunā vīrieša ļaunā skatiena. Brouds redzēja, ka vairs neatrodas uz­manības centrā, neviens par viņu nerunāja. Aizmirsts bija viņa varoņ­darbs, kas nodrošināja, lai ala būtu viesmīlīgas mājas, aizmirsta bija viņa spožā deja un viņa nesalaužamā drosme, kad Mogurs iegrieza uz viņa krūtīm totēma zīmi. Savelkošā pretiekaisuma ziede radīja lielākas sāpes nekā pats griezums - vēl aizvien sāpēja -, bet vai gan kāds redzēja, cik drosmīgi viņš pārcieta šis sāpes?

Neviens viņu pat neievēroja. Rituāli zēnu ievadīšanai vira kārtā notika ar parasto regularitāti pat tiem, kam bija lemts kļūt par vado­ņiem. Tie nebija salīdzināmi ar izbrīnu un pārsteigumu, kādu izraisīja

Mogura bezprecedenta atklāsme saistībā ar svešo meiteni. Brouds manīja cilvēkus atceramies, ka viņa pirmā tika uzgājusi alu. Viņi runāja, ka tā neglītā meitene atradusi viņu jaunās mājas! "Kas par to, ka viņas totēms ir Alu Lauva," Brouds īgni nodomāja. "Vai viņa nogalināja bizonu?" Šai vajadzēja būt viņa naktij, viņam vajadzēja būt uzmanības centrā, viņam vajadzēja būt klana apbrīnas un pie­lūgsmes objektam, bet Eila bija nozagusi viņa slavu.

Brouds naidīgi lūkojās uz svešo meiteni, bet, ieraudzījis, ka Iza skriešus dodas uz nometni blakus upei, viņa uzmanību atkal saistīja Mogurs. Drīz, pavisam drīz viņam atļaus piedalīties slepenajos rituā­los kopā ar vīriem. Viņš nezināja, kas tur notiks; viņam bija stāstījuši vienīgi to, ka pirmajā reizē viņš iemācīsies saprast, kas īsti ir atmiņas. Tikai pēdējais solis būs tas, kas viņu padarīs par vīru.

Pie ugunskura netālu no upes Iza ātri noņēma savu apmetni un paķēra koka bļodu un sarkano somu ar kaltētajām zālītēm, kuras bija atlikusi atsevišķi. Vispirms apstājusies, lai iepildītu bļodā ūdeni, viņa atgriezās pie milzīgā ugunskura, kura gaišās liesmas no Groda piemestās malkas uzplandīja augstāk.

Izas apmetnis bija apslēpis daļu no iemesla, kāpēc viņa todien bija tik ilgstoši atradusies prom. Kad zāļu sieva atkal nostājās burvja priekšā, viņa bija pilnīgi kaila, izņemot amuletu un sarkanas krāsas joslas pār ķermeni. Liels riņķis izcēla viņas piebriedušo vēderu. Riņķi bija apvilkti ari ap abām krūtīm, un no katra krūtsgala pāri pleciem stiepās pa svītrai, savienojoties V veidā uz krustiem. Sarkani riņķi apņēma abus viņas dibena apaļumus. Mīklainie simboli, kuru nozīme bija zināma vienīgi Moguram, bija domāti viņas un vīru aizsardzībai. Bija bīstami iesaistīt sievieti reliģiskos rituālos, tomēr viņa bija tiem nepieciešama.