Zemes bērni-1 Alu lāča klans

Iza stāvēja cieši blakus Moguram, tik tuvu, ka varēja saskatīt sviedru lāsītes uz viņa sejas no stāvēšanas karstā ugunskura priekšā savā smagajā lāčādā. Saņēmusi no viņa nemanāmu signālu, Iza pa­cēla bļodu gaisā un pagriezās ar seju pret klanu. Tā bija veca bļoda, kura bija glabāta paaudzēm ilgi un izmantota vienīgi šajos īpaša­jos gadījumos. Kāda tālo senču zāļu sieva bija ilgi un rūpīgi grebusi tās viduci un veidojusi malas no koka stumbra gabala, pēc tam vēl ilgāk un ar mīlestību berzusi bļodu ar rupju smilti un apaļu akmeni. Visbeidzot pulēšana ar attīrošās ziemcietīgās kosu papardes kātiem padarīja tās virsmu zīdaini gludu. Bļodas iekšpuse bija klāta ar bālganu patinu, kas radusies, to ilgstoši izmantojot par trauku rituāla dzērienam.

Iza paņēma mutē kaltētās saknes un košļāja tās lēni un uzmanīgi, lai nenoritu ne druskas siekalu, garajiem zobiem un spēcīgajiem žok­ļiem saberžot cietās šķiedras. Beidzot viņa izspļāva sakošļāto masu ūdens bļodā un maisīja šķidrumu, līdz tas ieguva piena baltumu. Šīs iedarbīgās saknes noslēpumu zināja vienīgi zāļu sievas, kuru dzimtu turpināja Iza. Augs bija samērā reti sastopams, tomēr pazīstams, un nekas neliecināja par svaigi raktas saknes narkotiskajām īpašībām, ja to lietoja tūliņ pēc izrakšanas. Šī sakne bija kaltēta un noturēta vis­maz divus gadus; un tā tika pakarināta ar sakni uz leju, nevis otrādi, kā to parasti darīja ar vairumu zālīšu. Lai gan dzērienu drīkstēja pagatavot vienīgi zāļu sieva, saskaņā ar izsenu tradīciju tikai vīriem bija atļauts to lietot.

Kāda veca leģenda, kuru māte nodeva meitai kopā ar ezoteris- kajām pamācībām, kā koncentrēt iedarbīgo auga sastāvdaļu saknē, vēstīja, ka reiz, sensenos laikos, šo spēcīgo sakni lietojušas vienīgi sievietes. Ceremoniju un rituālus, kas bija saistīti ar to, nozaguši vīri un sievietēm aizlieguši to izmantot, tomēr vīri nespējuši nozagt sagatavošanas noslēpumu. Zāļu sievas, kuras to zināja, tik ļoti nelab­prāt to kādam atklāja, izņemot savu tiešo pēcnācēju, ka noslēpums bija zudis visiem, izņemot sievieti, kura varēja pierādīt savu tiešo un nepārtraukto izcelsmi, kas iesniedzās tālā senatnē. Pat tagad šis dzēriens nekad netika dots, nesaņemot pretim kaut ko līdzīgu un līdzvērtīgu.

Kad dzēriens bija gatavs, Iza nolieca galvu, un priekšā iznāca Gūvs, turot rokā velnābola tējas bļodiņu, kas bija pagatavota tā, kā viņš to parasti gatavoja vīriem, bet šoreiz sievietēm. Ar svinīgu nopietnību viņi apmainījās bļodiņām, un Mogurs aizveda vīrus uz mazāko alu.

Kad viņi bija projām, Iza piedāvāja velnābola dzērienu katrai sie­vietei. Zāļu sieva bieži lietoja vienu un to pašu augu kā anestezē- jošu, sāpes remdējošu vai iemidzinošu līdzekli, bet pēc citas receptes sagatavotu velnābolu viņa glabāja kā nomierinošu līdzekli bērniem. Sievietes spēja pilnībā atslābināties vienīgi tad, ja zināja, ka bērni nenāks un nepieprasīs uzmanību, tomēr būs drošībā. Tajos retajos gadījumos, kad sievietes atļāvās baudīt ceremonijas greznību, Iza parūpējās, lai bērni atrastos drošajos miega apkampienos.

Jau pirms krietna laika sievietes bija noguldījušas savus samie­gojušos mazuļus, pēc tam atgriezušās pie ugunskura. Ievīstījusi Eilu zvērādā, Iza piegāja pie apgāztās bļodas, kuru Dorvs bija lietojis medību dejas laikā, un sāka sist lēnā, vienmērīgā ritmā, izmainot toni, sitot vispirms ar nūju pa bļodas dibenu, pēc tam - tuvāk malai.

Sākumā sievietes sēdēja nekustīgi. Viņas bija pārāk pieradušas kontrolēt savu rīcību vīriešu klātbūtnē. Tomēr pakāpeniski, iedarbo­joties dzērienam un apzinoties, ka vīru tuvumā nav, sievietes sāka kustēties cēlā ritmā. Ebra pielēca kājās pirmā. Viņa dejoja sarežģītā solī apkārt Izai, un, zāļu sievai paātrinot ritmu, tas sāka satraukt vēl vairāku sieviešu jutekļus. Drīz vien jau visas bija pievienojušās vadoņa sievai.

Ritmam kļūstot vēl ātrākam un sarežģītākam, parasti paklausīgās sievietes nometa apmetņus un viņu kustības dejojot bija nepiespies­tas un neslēpti erotiskas. Viņas nepamanīja, kurā brīdī Iza apklusa un pievienojās viņām pati; sievietes bija pārāk aizrāvušās dejā, se­kojot pašas savam iekšējam ritmam. Viņu aizturētās, ikdienā tik ļoti nomāktās emocijas tika atbrīvotas neapslāpētā kustībā. Sasprin­dzinājums pārgāja brīvības katarsē, katarsē, kas ļāva viņām samie­rināties ar savu ierobežoto eksistenci. Griezienu, palēcienu un kāju piesitienu trakumā sievietes dejoja, līdz, tuvojoties rītausmai, nokrita zemē un aizmiga, kur pakritušas.

Ar pirmo jaunās dienas gaismas svīdumu vīri sāka nākt ārā no alas. Pārkāpuši guļošo sieviešu augumiem, tie sameklēja sev guļvie­tas un ieslīga dziļā miegā. Vīru katarsē nāca no emocionālā medību saspringuma. Viņu rituālam bija atšķirīga dimensija - atturīgāka, uz iekšu vērsta, senāka, tomēr ne mazāk satraucoša.