Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Aukstais ūdens bija ledaini stindzinošs. Jondalars pagriezās krasta virzienā. Store bija izskalotā malā un sitās pret krastu. Pasniedzies pēc tās, viņš saķēra zivi aiz atvērtajām žaunām un vilka sev līdzi. Tagad vairs nebija jēgas zaudēt savu lomu. Vīrietis to pa pusei izvilka krastā, bet zivs bija ļoti smaga. Viņš cerēja, ka upe to neaizskalos prom. Viņš nodomāja: "Ja jau laivas vairs nav, tad man nav jēgas meklēt airi. Varbūt es varu atrast malku, lai iekurtu ugunskuru?" Viņš bija izmircis galīgi slapjš un nosalis.

Pasniedzies pēc naža, Jondalars atrada tukšu maksti. Vīrietis bija aizmirsis, ka nazi pazaudējis, bet cita viņam nebija. Tad, kad viņš valkāja Zelandoni drēbes, tad mēdza maisiņā pie jostas nēsāt papildu nazi. Sā­kot valkāt Ramudu apģērbu, Jondalars no šī maisiņa bija atteicies. Var­būt varētu atrast kādu koka pamatni un beržamo kociņu, lai iekurinātu ugunskuru? Pie sevis viņš noteica: "Jondalar, bez naža tu nevari sagriezt malku, ne ari sasmalcināt posu un iekuru." Jaunais vīrietis nodrebinājās. Vismaz malku viņš varētu savākt.

Paskatījies apkārt, viņš krūmos izdzirdēja čaboņu. Krastmala bija nosēta ar mitrām satrunējuša koka paliekām, lapām un sūnu. Nekur tuvumā nebija neviena sausa sprunguļa. "Var taču savākt sausu "mazo malku"," viņš nodomāja, skatīdamies, vai kokos neieraudzīs kādu no­kaltušu zemu zaru, kas būtu paslēpies zem zaļās, augošās lapotnes. Bet Jondalars neatradās skujkoku mežā, kāds auga blakus viņa mājai. Šī apvidus klimats nebija tik skarbs; ziemeļu ledāji to tik ļoti nespēja ietekmēt. Šeit mēdza būt ari auksts laiks - pat ļoti auksts, bet mitrs. Šis bija mērenā klimata joslas mežs, nevis taiga. Šeit auga tādi koki, no kuriem gatavoja laivas, - lapu koki.

Vīrietim apkārt pletās ozolu un dižskābaržu mežs, bija manāmi ari daži skābarži un vītoli - koki, kam bija biezi, brūni un kreveļaini stum­bri. Vēl te auga gari un slaidi koki, kam bija gluda miza, bet šeit nebija iespējams savākt sausu "mazo malku". Bija pavasaris, zari bija pilni ar koka sulu un enerģiju un dzina pumpurus. Jondalars bija kaut ko iemācījies par lapu koku ciršanu. Pat ar labu krama cirvi to izdarīt nebija viegli. Viņš vēlreiz nodrebinājās. Zobi no aukstuma klabēja. Saberzējis plaukstas, sizdams rokas pie sāniem un lēkādams uz vietas, viņš cerēja sasildīties. Atkal izdzirdējis krūmos čaboņu, vīrietis nodomāja, ka droši vien iztraucējis kādu dzīvnieku.

Jondalars novērtēja situācijas nopietnību. Protams, viņa prombūtni pamanīs un viņu sāks meklēt. Tonolans taču sapratīs, ka brālis ir pa­zudis, vai ne? Tagad viņu ceļi krustojās aizvien retāk, īpaši jau tāpēc, ka Jondalars bija vairāk pievērsies Ramudu dzīvesveidam, bet brālis bija kļuvis par Šamudu. Jondalars pat nezināja, ko brālis dara šodien - varbūt medī kalnu kazas?

"Nu, bet kā ar Karlono? Vai viņš nedosies mani meklēt? Karlono taču redzēja, ka es aizbraucu augšup pret straumi." Jondalaram uznāca cita veida drebuļi. Laiva! Tā aizpeldēja. "Ja viņi atradīs tukšu laivu, tad no­domās, ka esmu noslīcis!" viņš nodomāja. Slaidais, garais vīrietis atkal sāka kustēties: lēkāja, sita rokas, skrēja uz vietas, bet nespēja sasildīties un atbrīvoties no drebuļiem, un viņš sāka pagurt. Aukstums paralizēja viņa domāšanu, bet viņš taču nevarēja visu laiku tā lēkāt apkārt.

Palicis bez elpas un cenzdamies saglabāt ķermeņa siltumu, vīrie­tis nokrita zemē un saritinājās kamolā, bet zobi klabēja un ķermenis trīcēja. Jondalars atkal izdzirdēja čaboņu, tagad jau tā bija tuvāk, bet viņš pat nepapūlējās pārbaudīt, kas tur ir. Tad kaut kas nostājās viņam blakus: divas pēdas - divas basas, netīras cilvēka pēdas.

Satrūcies viņš pacēla galvu, no drebēšanas gandrīz vai nonācis šokā. Rokas stiepiena attālumā viņa priekšā stāvēja bērns - pār zemu, izvir­zītu pieri viņā skatījās divas lielas, brūnas acis. "Plakangalvis!" Jonda­lars nodomāja. "Jauns plakangalvis."

Zelandoni vīrs bija ļoti izbrīnījies un gaidīja, ka jaunais dzīvnieks atkal pazudīs krūmos, kad būs viņu pietiekami apskatījis. Jaunais puika nekustējās. Tā viņš tur stāvēja. Kad kādu brīdi abi bija viens otrā skatī­jušies, puika parādīja aicinošus žestus. Vismaz Jondalaram šķita, ka tie ir aicinoši žesti, kaut gan to nevarēja īsti saprast. Paspēris uzvedinošu soli atpakaļ, plakangalvis atkal žestikulēja.

Ko gan viņš vēlas? Vai puika grib, lai Jondalars iet viņam līdzi? Kad zēns vēlreiz izdarīja to pašu kustību, vīrietis paspēra soli viņam līdzi, pārliecināts, ka radījums tūlīt ieskries krūmos. Bet puika tikai pakāpās vēl vienu soli atpakaļ un atkal aicināja līdzi. Jondalars sāka zēnam sekot, sākumā lēni, pēc tam jau ātrākā solī; viņš vēl joprojām drebēja, bet jutās ieintriģēts.