Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Pēc kāda brīža puika pašķīra krūmus un viņu priekšā pavērās kla­jums. Tā vidū dega mazs ugunskurs, kas gandrīz vai nemaz nedūmoja. Kāda sieviete pacēla acis, izbijās un bailēs atkāpās, kad Jondalars devās pie sprēgājošā ugunskura siltuma. Vīrietis, pateicīgs par siltumu, pie tā notupās. Viņš it kā nojauta, ka aiz muguras jaunais plakangalvis un sieviete sazinās žestiem un izdod rīkles skaņas. Vīrietim radās iespaidās, ka tā viņi sazinās, bet viņam vairāk rūpēja uguns siltums un doma - kaut šobrīd pie rokas būtu kāds zvērādas apmetnis.

Jondalars nepievērsa uzmanību, ka sieviete viņam aiz muguras kaut kur nozuda, un bija pārsteigts, kad sajuta pār pleciem nogulstam zvē­rādas apmetni. Pirms sieviete ātri atkāpās un nolieca galvu, vīrietis uz mirkli pamanīja viņas tumši brūno acu skatienu un sajuta viņas bailes.

Pat būdams slapjš, mīkstais kazādas apģērbs, kas bija Jondalaram mugurā, saglabāja savas siltumu uzturošās īpašības, un ar uguns un zvērādas apmetņa palīdzību Zelandoni vīrs beidzot sasildījās un pār­stāja drebēt. Tikai pēc tam viņš aptvēra, kur atrodas. Lielā Māte! Šī ir plakangalvju apmetne. Viņš bija izstiepis rokas pret siltajām liesmām, bet, sapratis, pie kā ugunskura atrodas, vīrietis atrāva rokas, it kā būtu apdedzinājies.

Uguns! Vai viņi izmanto uguni? Jondalars vēlreiz nedroši pasniedzās pret ugunskuru, it kā nespētu noticēt savām acīm un būtu jāizmanto citas maņas, lai par to pārliecinātos. Tad viņš atcerējās zvērādas ap­metni, kas bija viņam uzmests uz pleciem. Viņš sataustīja apmetņa malu un paberzēja to starp īkšķi un rādītājpirkstu. Vīrietis saprata: tā ir vilkāda, turklāt labi apstrādāta. Zvērāda bija ļoti mīksta, tās iekšpuse - pārsteidzoši mīksta. Jāšaubās, vai Šaramudiem sanāktu labāk. Neizska­tījās, ka vilkāda būtu piegriezta pēc kādas īpašas formas. Tā vienkārši bija vesela liela vilka āda.

Beidzot Jondalars bija tiktāl sasildījies, ka piecēlās kājās un pagrieza muguru pret ugunskuru. Vīrietis ieraudzīja, ka jaunais plakangalvis viņu vēro. Jondalars nebija īsti pārliecināts par to, kā gan viņš zina, ka jauneklis ir vīriešu dzimuma. Par to neliecināja tā zvērāda, kas bija aptīta ap viņa augumu un sasieta ar garu auklu. Kaut arī jauneklis bija piesardzīgs, viņa ciešais skatiens nebija bailīgs kā plakangalvju sievietei. Jondalars atcerējās Losaduni teikto, ka plakangalvju sievietes nepretojas. Viņas vienkārši padodas bez jebkādas pretestības. Kāpēc gan kādam būtu vajadzīga plakangalvju sieviete?

Turpinādams skatīties uz plakangalvju vīriešu kārtas pārstāvi, Jon­dalars saprata, ka tas nemaz nav nekāds puika, drīzāk gan pieaudzis jauneklis. Plakangalvja nelielais augums bija maldinošs, bet attīstītie muskuli liecināja par spēku, un, ieskatoties tuvāk, varēja pamanīt mīk­stas, tikko izdīgušas bārdas pūkas.

Jaunais vīrietis kaut ko noņurdēja, un sieviete ātri aizsteidzās pie malkas kaudzes un piemeta ugunskuram pāris pagaļu. Jondalars nekad agrāk nebija tik tuvu redzējis plakangalvju sievieti. Viņš pagrieza galvu pret to un nodomāja: "Tā izskatās vecāka, iespējams, ka ir jaunekļa māte." Sieviete jutās neērti, acīmredzot nevēlējās, ka tiek nopētīta. Ar noliektu galvu viņa atkāpās un, sasniegusi mazā klajuma malu, pazuda skatienam. Viņa to nedarīja uzkrītoši, bet, pirms Jondalars skatīdamies aptvēra, viņš jau bija gandrīz vai galvu apgriezis otrādi. Kādu brīdi viņš novērsa acis, bet, palūkojies atkal, saprata, ka sieviete jau ir tik prasmīgi noslēpusies, ka grūti viņu ieraudzīt. Ja viņš nebūtu zinājis, ka sieviete tur ir, tad vispār nebūtu viņu pamanījis.

"Sieviete ir nobijusies. Esmu pārsteigts, ka viņa vispār neaizskrēja prom, bet gan atnesa malku, kā plakangalvis viņai teica."

Teica viņai! Kā gan viņš varēja to pateikt? Plakangalvji nerunā - vī­rietis nevarēja viņai pasacīt, lai atnes malku. "Es jau no aukstuma droši vien murgoju un nespēju skaidri domāt."

Par spīti visiem aizspriedumiem, Jondalars nespēja pārvarēt sajūtu, ka jaunais vīrietis bija patiešām sievietei licis atnest malku. Kaut kādā veidā viņš bija to darījis zināmu. Jondalars atkal pievērsās vīrietim un sajuta skaidri saprotamu naidīgu attieksmi. Viņš neapjauta, kas bija mainījies, bet zināja, ka jauneklim nepatīk viņa skatīšanās uz sievieti. Jondalars bija pārliecināts, ka iekultos dziļās nepatikšanās, ja izdarītu kaut vienu kustību sievietes virzienā. Viņš nolēma: nav gudri pievērst tik lielu uzmanību plakangalvju sievietēm un tieši tādā gadījumā, kad tuvumā ir kāds plakangalvis, vienalga kādā vecumā tas arī būtu.

Spriedze mazinājās, kad Jondalars neveica nekādas atklātas kustības un pārstāja skatīties uz sievieti. Bet, stāvot aci pret aci ar plakangalvi, viņš juta, ka abi viens otru pamatīgi nopēta, un vēl uztraucošāk bija tas, ka viņam pretī stāvēja plakangalvju vīrietis, kas nelīdzinājās nevienam no tiem vīriešiem, kurus Jondalars pazina. Ceļojumu laikā visi satiktie ļaudis izskatījās pēc cilvēkiem. Tie gan runāja atšķirīgās valodās, vi­ņiem bija dažādas tradīcijas, viņi dzīvoja dažādās pajumtēs - bet visi bija cilvēki.