Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Taču šis te radījums bija pilnīgi citāds - bet vai viņš bija dzīvnieks? Plakangalvis bija augumā daudz mazāks, plecīgāks, bet viņa basās kājas nemaz neatšķīrās no Jondalara kājām. Tās gan bija nedaudz līkas, bet viņš gāja taisni un izslējies - kā jebkurš cilvēks. Plakangalvim bija biezāks ķermeņa apmatojums kā citiem tālaika vīriešiem, it īpaši uz rokām un ple­ciem. Bet Jondalars domāja, ka šo apmatojumu viņš nu gluži nesauktu par zvēra kažoku. Viņš pazina dažus vīriešus, kas bija tikpat spalvaini kā šis radījums. Plakangalvju jauneklim bija mucai līdzīgs muskuļains rumpis - ar tādu vīrišķi negribētos sastrīdēties un sakauties. Bet pat pieaugušie plakangalvju vīri, kurus viņam bija nācies redzēt un kuri varēja lepoties ar iespaidīgu muskuļu masu, bija veidoti kā visi pārējie vīrieši. Atšķirīgas bija tikai viņu galvas un sejas. Bet kāda tad bija šī atšķirība? Plakangalvim bija biezas uzacis, zema, ieslīpa piere, bet pati galva diezgan masīva. īss kakls bez zoda, tikai žoklis, kas pārgāja lielā, platā degunā. Tā bija cilvēka seja, kas nelīdzinājās nevienai no tām, ko viņš pazina, tomēr izskatījās pēc cilvēka sejas. Un viņi lietoja uguni.

"Tomēr plakangalvji nerunā, bet visi cilvēki runā. Interesanti… kā viņi sazinās? Lielā Doni! Viņš pat centās ar mani sazināties! Kā gan viņš varēja zināt, ka man nepieciešama uguns? Un kāpēc gan lai plakangalvis palīdzētu cilvēkam?" Jondalars bija apmulsis, bet jaunais plakangalvis, iespējams, bija izglābis viņam dzīvību.

Šķita, ka jaunais vīrietis pieņēmis kādu lēmumu. Viņš aprauti rādīja to pašu kustību, ar kādu bija atvedis Jondalaru pie ugunskura, tad devās prom no klajuma pa to pašu ceļu, pa kuru abi bija atnākuši. Jauneklis cerēja, ka vīrietis viņam sekos, un Jondalars tā arī darīja, priecādamies par vilkādu, kas bija apmesta viņam ap pleciem, jo, viņam pametot ugunskuru, drēbes vēl joprojām bija mitras. Piegājis pie upes, plakan­galvis paskrēja uz priekšu un, mājot ar rokām, izdeva asas un skaļas skaņas. Kāds mazs zvēriņš tika aizbaidīts projām, bet daļa no lielās stores jau bija nograuzta. Bija pilnīgi skaidrs, ka, atstāta bez pieskatī- šanas, zivs šeit vairs ilgi nesaglabāsies tik liela, kāda tā bija.

Jaunā plakangalvja dusmas uz maitēdāju pēkšņi deva Jondalaram atskārsmi. Varbūt zivs bija iemesls tam, kāpēc plakangalvis bija viņam palīdzējis? Vai viņš gribēja zivi?

Plakangalvis ielika roku sava zvērādas apmetņa ielocē un izņēma krama plāksnīti ar asu galu un parādīja žestu, it kā grieztu stori. Tad ar žestiem norādīja uz sevi un garo Zelandoni vīru un gaidīja. Viss bija skaidrs. Jondalaram vairs nebija nekādu šaubu, ka jauneklis vēlas savu stores tiesu, un viņam radās daudz jautājumu.

Kur gan plakangalvis dabūjis šādu darbarīku? Jondalars gribēja to tuvāk apskatīt, bet zināja, ka tas nebija tik izsmalcināti apstrādāts kā viņa nazis, - tas bija izgatavots no biezākas plāksnes, nevis plāna as­mens, tomēr tas bija pilnīgi piemērots, lai pildītu asa naža funkcijas. Kāds šo nazi bija izgatavojis, tas bija taisīts ar noteiktu mērķi. Bet vairāk par šo darbarīku Jondalaru uztrauca vēl citi jautājumi. Jauneklis nebija runājis, bet noteikti kaut kā sazinājies. Zelandoni vīrs gribēja zināt, vai ari pats varēs tikpat viegli un skaidri izteikt savas vēlmes.

Plakangalvis gaidīja atbildi, un Jondalars pamāja ar galvu, nebūdams īpaši pārliecināts, vai šis žests tiks saprasts. Bet viņa piekrišana tika sa­prasta. Bez vilcināšanās jaunais plakangalvis ķērās pie zivs sadalīšanas.

Vērojot šo darbošanos, Zelandoni vīrietī radās nemiers, kas satri­cināja dziļi iesēdušos pārliecību. Vai tad šis bija dzīvnieks? Dzīvnieks piesteigtos pie zivs un nokostu lielu gabalu. Kāds gudrāks dzīvnieks varētu uzskatīt cilvēku par bīstamu un pagaidīt, līdz tas aiziet prom vai nomirst. Dzīvnieks nekad nesaprastu, ka vīrietis ir pārsalis un vi­ņam nepieciešams siltums; dzīvniekam nebūtu ugunskura, pie kura viņu aizvest; dzīvnieks nekad nelūgtu atļauju dalīties otra nomedītajā pārtikā. Tā bija cilvēka uzvedība, pat vēl vairāk - tā bija cilvēciska.

Jondalara uzskatu sistēma - iezīsta ar mātes pienu un ieaudzināta kaulos - sāka grūt. Plakangalvji esot dzīvnieki. Visi uzskata, ka plakan­galvji ir dzīvnieki. Vai tad tas nav skaidrs? Viņi nemāk runāt. Bet vai tas ir viss? Vai tā ir tā atšķirība?

Jondalaram būtu maza bēda, ja plakangalvis būtu paņēmis visu zivi, bet viņam bija interesanti paskatīties. Cik daudz plakangalvis paņems sev? Zivi tik un tā vajadzēja sagriezt, tā bija pārāk smaga, lai to pār­vietotu. Pat četriem vīriem būtu grūti to pacelt.

Pēkšņi plakangalvim vairs nebija nozīmes. Viņa sirds salēcās. Vai viņš ko bija dzirdējis?

-    Jondalar! Jondalar!

Plakangalvis izskatījās sabijies, bet Jondalars lauzās cauri kokiem un upmalu, lai skaidri pārskatītu Mātes upi.

-     Šeit! Es esmu šeit, Tonolan! - Brālis tomēr bija devies viņu mek­lēt. Jondalars ieraudzīja upes vidū pilnu laivu ar cilvēkiem un uzsauca viņiem vēlreiz. Vīri viņu pamanīja, pamāja pretim un sāka airēt viņa virzienā.