Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Tieši priesterim ienāca prātā doma izveidot Pasaules Acs indiāņu, it īpaši miglāja ļaužu, aizsardzības fondu. Viņš aizrāvies paskaidroja, ka ar Keitas Koldas veiklās rokas un Ludovika Leblāna starptautiskā prestiža at­balstu viņš ir pilnīgi drošs par panākumiem. Tiesa, trūka finansējuma, tomēr par visiem viņi sarūpēs arī to: vērsīsies pie baznīcām, politiskajām partijām, starp­tautiskajām organizācijām, valdībām, klauvēs pie visām durvīm, līdz savāks nepieciešamos līdzekļus. Vajag glābt ciltis, sprieda misionārs, un pārējie viņam piekrita.

-    Jūs būsiet fonda prezidents, profesor, Keita Kolda ierosināja.

-     Es? patiesi pārsteigts un iepriecināts, Leblāns jautāja.

-    Vai tad ir kāda vēl piemērotāka kandidatūra? Kad runā Ludoviks Leblāns, visa pasaule klausās… Keita Kolda atdarināja antropologa uzpūtīgo toni, un visi sāka smieties, izņemot, protams, pašu Leblānu.

Aleksandrs Kolds un Nadja Santosa sēdēja Santamaria de la Ljuvijas piestātnē, kur pirms pāris nedēļām bija tikušies pirmo reizi un kur bija sākusies viņu drau­dzība. Gluži kā toreiz, satumsa un sāka dziedāt varžu koris, klaigāt pērtiķi, tomēr šoreiz abus draugus neap­spīdēja mēness. Tumšajā debesjumā mirdzēja zvaigznes. Aleksandrs nekad nebija redzējis tādas debesis un pat nevarēja iedomāties, ka ir tik daudz zvaigžņu. Jaunieši apjauta, ka kopš iepazīšanās daudz kas bija noticis, šajās nedēļās viņi abi bija kļuvuši pieauguši un pārvērtušies. Viņi labu brīdi klusēja, skatījās debesīs un domāja, ka pavisam drīz būs jāšķiras. Tad Nadja atcerējās par gro­ziņu, ko bija atnesusi draugam, to pašu, ko atvadoties viņai iedeva Valimai. Alekss to ar cieņu paņēma un at­vēra: tur mirdzēja trīs olas no svētā kalna.

-    Paglabā tās, Jaguār. Tās ir ļoti vērtīgas, tie ir pa­saulē lielākie dimanti, Nadja čukstus teica.

-    Tie ir dimanti? Alekss izbiedēts teica un neuzdro­šinājās dārgakmeņiem pieskarties.

-   Jā. Tie pieder miglāja ļaudīm. Es vīzijā redzēju, ka tie glābs indiāņus un mežu, kurā tie visu laiku dzīvojuši.

-    Kāpēc tu dod tos man?

-    Tāpēc, ka tevi iecēla par virsaiti sarunām ar nahab. Dimanti tev šai lietā palīdzēs, viņa paskaidroja.

-    Ai, Nadja! Esmu tikai piecpadsmit gadus vecs puņķutapa, man šai pasaulē nav nekādas teikšanas, es nevaru ne ar vienu vest sarunas un jo vairāk uzņemties atbil­dību par visu šo bagātību.

-    Kad atgriezīsies dzimtenē, iedod tos savai vecmāmi­ņai. Viņa noteikti zinās, ko ar tiem iesākt. Šķiet, tava vecmāmiņa ir ļoti varena sieviete, viņa var palīdzēt in­diāņiem, meitene apliecināja.

-    Tie izskatās pēc stikla gabaliņiem. Kā tu zini, ka tie patiešām ir dimanti? Alekss jautāja.

-    Es dimantus parādīju tētim, un viņš uzreiz tos pa­zina. Tomēr neviens par to nedrīkst zināt, līdz dimanti nebūs drošā vietā, citādi tev tos nozags. Vai saproti, Jaguār?

-    Saprotu. Vai tos ir redzējis profesors Leblāns?

-    Nē, tikai tu, mans tētis un es. Ja profesors par tiem uzzinās, viņš izstāstīs puspasaulei, meitene apgalvoja.

-    Tavs tētis ir ļoti godprātīgs cilvēks, jebkurš cits būtu dimantus paturējis.

-    Vai tu to darīsi? -Nē!

-    Tētis arī to nedarīja. Viņš pat negribēja dimantiem pieskarties, teikdams, ka tie nes nelaimi un ļaudis šo akmeņu dēļ nogalina cits citu, Nadja atbildēja.

-    Un kā es iziešu caur Savienoto Valstu muitu? pui­sis jautāja, apjaušot brīnumaino olu vērtību.

-    Ieliksi tās kabatā. Ja kāds olas redzēs, nodomās, ka tie ir Amazonē darināti suvenīri tūristiem. Neviens nenojauš, ka eksistē tik lieli dimanti un, jo vairāk, ka tie varētu piederēt puišelim ar apcirptiem matiem, Nadja iesmējās, pārlaižot pirkstus pār Alekša skūto galvvidu.

Ilgu laiku viņi sēdēja klusēdami un skatīdamies ūdenī zem kājām un augiem apkārtējā tumsā. Abi draugi bija bēdīgi, jo pēc pāris stundām viņiem bija jāsaka ardie­vas. Alekss un Nadja domāja, ka viņu dzīvē nekad vairs nenotiks nekas tik pārsteidzošs kā šis piedzīvojums.

Kas gan varēja līdzināties briesmoņiem, zelta pilsētai, Aleksandra ceļojumam uz zemes dzīlēm un Nadjas kā­pienam līdz brīnišķīgo olu ligzdai?

-    Vecmāmiņu ir nolīguši rakstīt vēl vienu reportāžu International Geographic. Tagad viņai būs jādodas uz Zelta pūķa karaļvalsti, Alekss pastāstīja.

-    Izklausās tikpat interesanti kā Pasaules Acs. Kur tā atrodas? jautāja meitene.

-    Himalajos. Man gribētos doties viņai līdzi, bet…

Puisis saprata, ka tas bija gandrīz neiespējami. Viņam