Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Sesars Santoss palūdza Timotijam Brūsam un Alek­sandram Koldam savākt visus apmetnē izmētātos iero­čus, lai izvairītos no vēl vienas apšaudes, ja kāds kļūtu pārlieku nervozs. Nebija gan ticams, ka tas varētu notikt, jo viscaur iesūkusies Briesmoņa smaka ļaudis joprojām padarīja apdullušus un lēnīgus. Santoss lika novietot visu bagāžu helikopterā, tikai teltis nācās aprakt, jo tikt vaļā no smakas nebija iespējams. Starp sagāztajām teltīm Timotijs Brūss atrada arī savas kameras un vai­rākas kasetes ar uzfilmēto materiālu, lai gan kapteiņa Ariosto konfiscētās filmas bija sabojātas militārists tās bija izgaismojis. Savukārt Alekss uzgāja savu somu, kurā joprojām neskarta atradās pudelīte ar veselības ūdeni.

Ekspedīcijas dalībnieki ātri sagatavojās, lai atgrieztos Santamaria de la Ljuvijā. Viņiem gan nebija neviena pilota, jo šo helikopteru bija vadījis pats Ariosto un otrs pilots jau bija aizstūrējis pirmo lidaparātu. Santoss vēl nekad nebija pilotējis līdzīgu gaisa kuģi, tomēr bija drošs ja reiz viņš spēja pacelt gaisā savu sagrabējušo lidmašīniņu, tad to pašu var izdarīt arī ar helikopteru.

Bija pienācis brīdis atvadīties no miglāja ļaudīm. Viņi pēc indiāņu paražas apmainījās dāvanām. Vieni atdāvi­nāja savas jostas, mačetes, nažus un virtuves piederu­mus, citi spalvas, sēklas, orhidejas un dzīvnieku zobu kaklarotas. Alekss atdeva savu kompasu Tahamam, kas to pakāra kaklā kā rotaslietu un amerikāņu puisim uz­dāvināja saišķi ar curare saindētām šautriņām un trīs metrus garu šaujamcaurulīti, kuru tik tikko varēja ie­bāzt helikoptera salonā. Ijomi atkal saķēra Keitu Koldu aiz krekla un pilnā balsī izkliedza garu tirādi, uz kuru rakstniece tikpat kaislīgi atbildēja angliski. Pēdējā brīdī, kad visi nahab jau grasījās kāpt trokšņa un vēja putnā, Valimai pasniedza Nadjai nelielu groziņu.

20 Krustceles

Lidojums atpakaļ uz Santamaria de la Ljuviju bija briesmīgs, jo Sesaram Santosam vajadzēja vairāk nekā stundu, lai iemācītos līgani vadīt helikopteru. Šīs stun­das laikā neviens lāgā neticēja, ka viņi sasniegs civi­lizāciju, un pat Keita Kolda, kas bija aukstasinīga kā dziļūdens zivs, ar spēcīgu rokasspiedienu jau atvadījās no mazdēla.

Ardievu, Jaguār. Šķiet, ka tālāk mēs netiksim. Man žēl, ka tava dzīve bija tik īsa, viņa teica mazdēlam.

Zaldāti skaļā balsī skaitīja lūgšanas un, lai nedaudz nomierinātos, pa kārtai iedzēra liķieri, savukārt Timotijs Brūss savu ārkārtējo nepatiku pauda, uzraujot kreiso uzaci tā viņš parasti darīja, kad grasījās eksplodēt. Mierīgi uzvedās tikai Nadja, kas bija atbrīvojusies no augstuma bailēm un pilnīgi uzticējās tēvam, un profe­sors Ludoviks Leblāns, kuram bija tik slikti, ka viņš jau vairs nesaprata, kas īsti notiek.

Pāris stundu vēlāk, pēc piezemēšanās, kas izvērtās tikpat šaušalīga kā pacelšanās gaisā, ekspedīcijas dalīb­nieki beidzot varēja iekārtoties noplukušajā Santamaria de la Ljuvijas viesnīciņā. Nākamajā dienā viņi atgriezās Manausā, no kurienes grasījās lidot atpakaļ uz dzimte­ni. Tāpat kā ceļā uz šejieni, viņiem atkal nācās kuģot pa Riunegru upi, jo, par spīti jaunajam motoram, Sesara Santosa lidmašīniņa negribēja pacelties gaisā. Timotija Brūsa palīgs Džoels Gonsaless, kurš bija gana atguvies, arī devās ceļā kopā ar pārējiem. Mūķenes bija izgatavo­jušas improvizētu ģipša korseti, kas fotogrāfu padarīja nekustīgu no kakla līdz pat gurniem, un apliecināja, ka viņa ribas sadzīs bez starpgadījumiem, kaut gan nelaimīgais, iespējams, nekad netiks vaļā no murgiem. Gonsaless katru nakti sapņoja, ka viņu satver anakonda.

Mūķenes apgalvoja, ka izveseļosies arī trīs ievainotie kareivji, jo, par laimi, bultas nebija saindētas. Toties Mauro Karijasa nākotne rādījās visai bēdīga. Tahamas rungas sitiens bija savainojis uzņēmēja smadzenes, un labākajā gadījumā visu atlikušo mūžu viņš pavadīs ratiņkrēslā, zaudējis prāta spējas, un barību uzņems caur zondi. Viņa lidmašīna Karijasu un Omairu Torresu, kas ne soli neatkāpās no mīļotā, jau bija aizvedusi uz Karakasu. Daktere nezināja, ka Ariosto bija miris un vairs nevarēja viņu aizsargāt; tāpat viņa nezināja, ka, tiklīdz ārzemnieki pastāstīs par notikumiem ar vilto­tajām vakcīnām, viņai nāksies stāties tiesas priekšā. Nabaga sieviete atradās uz nervu sabrukuma robežas un ik pa brīdim atkārtoja, ka tā ir viņas vaina, ka Dievs viņus ar Mauro sodījis par masalu vīrusa izplatī­šanu. Neviens nesaprata viņas dīvainās runas, bet tēvs Valdomero, kas mirstošajam sniedza pēdējo garīgo stip­rinājumu, pievērsa tām uzmanību un visu pierakstīja.

Gluži tāpat kā Karakave, arī priesteris jau ilgu laiku nojauta, ka Mauro Karijasa plāns bija apgūt indiāņu zemes, tomēr viņš nebija spējis saprast, kā uzņēmējs to grasās īstenot. Dakteres nesaprātīgā muldēšana palī­dzēja priesterim atrast notikumu kopsakarību.