Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Vienmēr praktiskā Ijomi vīriem pavēlēja doties me­dībās, bet sievietes tikmēr iekūra uguni un sagatavoja guļamtīklus, lai pārlaistu nakti.

-     Aleksandr, es tev vēlreiz jautāju to pašu, ko esmu jautājusi jau agrāk, ko tu zini par Briesmoni? Keita Kolda mazdēlam noprasīja.

-    Viņš nav viens, Keita, viņi ir vairāki. Viņi ir līdzīgi milzīgiem sliņķiem, tie ir ļoti seni dzīvnieki, iespējams, pat no akmens laikmeta vai vēl senāki.

-    Tu viņus esi redzējis?

-    Ja nebūtu viņus redzējis, es nevarētu tos raksturot, vai tev tā nešķiet? Es redzēju vienpadsmit no viņiem, bet ir vēl viens vai divi, kas klīst tepat kaut kur apkārt.

Šķiet, ka viņiem ir loti lēna vielmaiņa un vini dzīvo dau

dzus gadus, varbūt pat gadsimtus. Briesmoņi iemācās dažādas lietas, tiem ir ļoti laba atmiņa, un, tu neticēsi, viņi arī runā, Alekss skaidroja.

-    Tu mani gribi apmuļķot! puiša vecmāmiņa iesau­cās.

-    Bet tā tas ir. Labi, briesmoņi nav ļoti daiļrunīgi, tomēr viņi runā miglāja ļaužu valodā.

Aleksandrs Kolds pastāstīja, ka apmaiņā pret aizsar­dzību milzu dzīvnieki saglabā indiāņu cilts vēsturi.

-     Reiz tu man teici, ka indiāņiem nav nepieciešams neko pierakstīt, jo viņiem ir ļoti laba atmiņa. Sliņķi ir cilts dzīvā atmiņa, puisis piebilda.

-    Aleksandr, kur tu viņus redzēji?

-    To es tev nevaru teikt, tas ir noslēpums.

-     Domāju, ka tas notika tai pašā vietā, kur tu atradi veselības ūdeni… vecmāmiņa minēja.

-    Tā var būt un var arī nebūt, mazdēls mazliet iro­niski atbildēja.

-    Aleksandr, man jāredz un jānofotografē briesmoņi.

-     Kādēļ? Lai uzrakstītu rakstu kādai avīzei? Keita, tās būtu nabaga radījumu beigas. Te ierastos cilvēki, lai viņus noķertu, ieslodzītu zooloģiskajos dārzos un pētītu laboratorijās.

-    Bet kaut kas taču man ir jāuzraksta, tāpēc jau mani nolīga…

-    Uzraksti, ka Briesmonis ir leģenda, pilnīgs izdo­mājums. Es tev apsolu, ka ļoti ilgu laiku neviens viņus vairs neredzēs. Visi par viņiem aizmirsīs. Interesantāk ir rakstīt par miglāja ļaudīm, par tautu, kas nemainīgi dzīvojusi gadsimtiem ilgi un tagad jebkuru brīdi var iz­zust. Pastāsti, ka viņiem gribēja injicēt masalu vīrusu, kā tas noticis jau ar citām ciltīm. Keita, tu viņus vari pa­darīt slavenus un paglābt no iznīcības. Tu vari kļūt par miglāja ļaužu aizstāvi un ar nelielu viltību panākt, ka Leblāns kļūst par tavu sabiedroto. Tava spalva šai zemē var ieviest kaut mazumiņu taisnības, tu vari pastāstīt par tādiem neliešiem kā Karijass un Ariosto, ierosināt diskusiju par militāristu lomu un saukt tiesas priekšā Omairu Torresu. Tev kaut kas ir jādara, citādi drīz vien te parādīsies citi neģēļi, kas tikpat nesodīti pastrādās jaunus noziegumus.

-    Redzu, ka tu šajās nedēļās esi stipri izaudzis, Alek­sandr, Keita Kolda ar apbrīnu piebilda.

-    Vecmāmiņ, vai tu varētu mani saukt par Jaguāru?

-    Tāpat kā to automašīnas marku? -Jā.

-    Katram sava gaume. Bet varu tevi saukt, kā vien vēlies, ja vien tu nesauc mani par vecmāmiņu, viņa piebilda.

-    Labs ir, Keita.

-    Labs ir, Jaguār.

Tovakar nahab kopā ar indiāņiem vakariņās ēda gar­šīgu ceptu pērtiķi. Kopš Tapiravateri ciematā bija iera­dušies trokšņa un vēja putni, cilts bija zaudējusi savu sakņu dārzu, banānu un maniokas audzes. Turklāt, lai nepiesaistītu naidnieku uzmanību, indiāņi nevarēja kurt uguni, tāpēc jau vairākas dienas bija izbadējušies. Kamēr Keita Kolda mēģināja sazināties ar Ijomi un pārējām sievietēm, sajūsmas pārņemtais profesors Leblāns izprašņāju Tahamu par indiāņu paradumiem un kaujas mākslu. Nadja, kurai bija uzdots šo sarunu tulkot, apjauta, ka Tahamam bija sasodīti laba humora izjūta un viņš profesoram klāstīja visvisādus izdomā­jumus. Turklāt indiānis apliecināja, ka viņš esot Ijomi trešais vīrs un ka viņam nekad neesot bijuši bērni. Šis apgalvojums pilnīgi apgāza Leblāna teoriju par "alfa tē­viņu" ģenētisko pārākumu. Tuvākajā nākotnē Tahamas stāsti kļūs par slavenā profesora Leblāna vēl vienas grāmatas pamatu.

Nākamajā dienā miglāja ļaudis ar Ijomi un Valimai priekšgalā un Tahamu un viņa vīriem aizmugurē aiz­veda nahab atpakaļ uz Tapiravateri. Apmēram simt metru no ciemata viņi ieraudzīja kapteiņa Ariosto līķi, ko putnu un zvēru pārtikai indiāņi bija novietojuši starp kāda koka resnajiem zariem, kā to parasti darīja ar ļaudīm, kuri nebija pelnījuši pienācīgu bēru ceremo­niju. Briesmoņa nagi bija tik ļoti saplosījuši kapteiņa ķermeni, ka zaldātiem nepietika dūšas, lai to noceltu lejā un nogādātu Santamaria de la Ljuvijā. Viņi nolēma atgriezties vēlāk un salasīt kaulus, lai apbedītu tos pēc kristiešu tradīcijām.

Briesmonis lēma taisnu tiesu, Keita nomurmināja.