Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Kamēr garnizonu vadīja kapteinis Ariosto, uzņēmējs šai teritorijā varēja darīt, ko vien gribēja. Misionārs ne­bija tik ietekmīgs, lai varētu atmaskot šos vīrus, tomēr viņš par savām aizdomām jau daudzus gadus bija infor­mējis Svēto Krēslu. Viņa brīdinājumus ignorēja, jo ne­bija pieejami pierādījumi, turklāt uzskatīja, ka priesteris ir pa pusei jucis; Mauro Karijass bija parūpējies izplatīt baumas, ka, kopš tēvu Valdomero bija sagūstījuši in­diāņi, viņš ik pa laikam murgo. Tēvs pat bija devies uz Vatikānu, lai sūdzētos par indiāņu apspiešanu, tomēr re­liģiskie priekšstāvji atgādināja, ka priestera uzdevums ir nest Kristus vārdu Amazonē, nevis iesaistīties politikā. Tēvs Valdomero atgriezās, neguvis nekādus panākumus, un jautāja sev, kā gan viņš var glābt dvēseles un vadīt tās uz debesīm, pirmām kārtām neglābjot dzīvību uz zemes. Turklāt viņš nebija pārliecināts par nepiecieša­mību kristianizēt indiāņus, kuriem piemita pašiem sava garīguma izpratne. Viņi tūkstošiem gadu bija dzīvojuši harmonijā ar dabu, gluži kā Ādams un Ieva paradīzē. Vai maz bija nepieciešams iedvest viņiem domu par grēku? tā prātoja tēvs Valdomero.

Uzzinājis par International Geographic ekspedīcijas atgriešanos Santamaria de la Ljuvijā un par kapteiņa Ariosto neizskaidrojamo nāvi, misionārs ieradās viesnīcā.

Zaldātu versijas par notikumiem augstkalnē bija pretru­nīgas: vieni vainoja indiāņus, otri Briesmoni, un bija arī tādi, kas rādīja ar pirkstu uz ekspedīcijas dalībnieku pusi. Jebkurā gadījumā bez Ariosto bija kaut neliela iespēja lemt taisnu tiesu. Drīz vien karaspēka priekšgalā nostāsies cits militārists, un nebija nekādas garantijas, ka viņš būs godīgāks nekā Ariosto, arī sekotājs varēja krist kārdinājumā, kā tas Amazonē notika itin bieži.

Tēvs Valdomero iedeva visu savākto informāciju Ludovikam Leblānam un Keitai Koldai. Fakts, ka Mauro Karijass ar dakteres Omairas Torresas līdzdalību izpla­tīja epidēmijas un turklāt darīja to karaspēka amatper­sonas aizbildniecībā, bija tik klajš noziegums, ka bez pierādījumiem neviens tam neticētu.

-    Ziņa, ka viņi šādā veidā nogalina indiāņus, saceltu kājās visu pasauli. Cik žēl, ka mēs to nevaram pierā­dīt, rakstniece sacīja.

-    Domāju, ka varam gan, Sesars Santoss atbildēja un izvilka no vestes kabatas vienu no vakcīnas pudelī­tēm.

Viņš paskaidroja, ka Karakave paguvis to izmakšķerēt no dakteres bagāžas, īsi pirms Ariosto viņu nogalināja.

-     Aleksandrs un Nadja pārsteidza indiāni rakņājamies pa vakcīnu kastēm, un, par spīti Karakaves draudiem, jaunieši man par to pastāstīja. Mēs domājām, ka indiāni ir sūtījis Karijass, mums tā arī neienāca prātā, ka viņš varētu būt valdības aģents, Keita Kolda pastāstīja.

-    Es zināju, ka Karakave strādā Indiāņu aizsardzības departamentā, un tādēļ ieteicu, lai profesors Leblāns nolīgst viņu par personisko asistentu. Tādējādi indiānis varēja pavadīt ekspedīciju, neradot aizdomas, Sesars Santoss paskaidroja.

-    Tātad jūs, Santos, esat mani izmantojis! profesors precizēja.

-    Jūs vēlējāties, lai kāds jūs apvēdina ar banāna lapu, un Karakave gribēja doties līdzi ekspedīcijai. Tā nu sanāca, ka visi bija ieguvēji, profesor, gids pasmaidīja un piebilda, ka Karakave jau daudzus mēnešus pētīja Mauro Karijasa aktivitātes un bija savācis biezu mapi ar liecībām par šī vīra aizdomīgajiem darījumiem un par veidu, kādā viņš ieguva indiāņu zemes. Karakave noteikti nojauta saikni starp Mauro Karijasu un dakteri Omairu Torresu, tāpēc nolēma šai sievietei sekot.

-    Karakave bija mans draugs, tomēr viņš bija ļoti noslēgts cilvēks un nerunāja vairāk nekā nepieciešams. Viņš nekad man nestāstīja par savām aizdomām saistībā ar Omairu Torresu, Santoss sacīja. Es domāju, ka viņš meklēja izskaidrojumu indiāņu masveida bojāejai un tāpēc ieguva vienu no vakcīnas pudelītēm un uzticēja man to noglabāt drošā vietā.

-    Tā mēs pilnīgi droši varam pierādīt, cik nelietīgā veidā Karijass izplatīja epidēmijas, Keita Kolda sacīja, pret gaismu pētīdama mazo pudelīti.

-    Man arī tev, Keita, kaut kas ir, Timotijs Brūss pasmaidīja un parādīja viņai filmas rullīšus.

-    Kas tas ir? rakstniece ziņkārīgi jautāja.

-    Te uzņemts, kā Ariosto tiešā trāpījumā nogalina Karakavi, kā Mauro Karijass sašauj vakcīnu pudelī­tes, un arī indiāņu slaktiņš. Pateicoties profesoram Leblānam, kurš pusstundu izklaidēja kapteini, man bija laiks apmainīt šīs filmas, pirms viņš tās iznīcina. Lai paglābtu šo, es vietā noliku ekspedīcijas pirmajā daļā uzņemto materiālu, Timotijs Brūss skaidroja.

Keita Kolda reaģēja sev neierasti: viņa metās Santosam un Brūsam ap kaklu un abus skanīgi nobučoja uz vaiga.

-    Lai Dievs jūs svētī, zēni! viņa laimīgi iesaucās.

-Ja pudelītē, kā mums šķiet, ir vīruss, tad Mauro

Karijass un tā sieviete ir īstenojuši īstu genocīdu un vi­ņiem nāksies par to atbildēt… tēvs Valdomero noteica, turot ieguvumu divos izstieptos pirkstos, ir kā baidītos, ka inde viņam var iesprāgt sejā.