Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

-    Protams, es dodos uz to pašu pusi. Mēs varam braukt ar autobusu. Mani sauc Morgana, meitene stādījās priekšā.

-    Nekad neesmu dzirdējis tādu vārdu, Alekss no­teica.

-    Es pati to izvēlējos. Mana stulbā māte man ielika tikpat vulgāru vārdu kā viņa pati. Un kā tevi sauc? meitene jautāja, pa degunu izpūšot dūmus.

-    Aleksandrs Kolds. Mani parasti sauc par Alekšu, viņš atbildēja, pārsteigts, ka kāds runā par savu ģimeni šādiem vārdiem.

Apmēram desmit minūtes viņi gaidīja autobusu, mī­dot kājām sniegu, lai kaut cik sasildītos, un Morgana šo laiku izmantoja, lai sniegtu saīsinātu pārskatu par savu dzīvi: viņa jau pāris gadu negāja uz skolu tā esot domāta tikai stulbeņiem un bija aizbēgusi no mājām, jo nevarēja ciest patēvu, kas bija viens pretīgs cūka.

-    Mans sapnis ir spēlēt kādā rokgrupā, viņa piebilda. Vienīgais, kas man nepieciešams, ir elektriskā ģitāra. Kas ir tajā kastē, kas tev piesieta pie mugursomas?

-    Flauta.

-    Vai elektriskā?

-    Nē, tā darbojas ar baterijām, Alekss nosmējās.

Kad puiša ausis bija pārvērtušās divos ledus gabaliņos, parādījās autobuss un abi jaunieši iekāpa. Zēns samak­sāja par biļeti un saņēma atlikumu, kamēr Morgana rak­ņājās vienā oranžās žaketes kabatā un pēc tam otrā.

-    Mans maks! Man to ir nozaguši… viņa stostījās.

-    Man žēl, bērns. Tev vajadzēs kāpt ārā, šoferis norādīja.

-    Neesmu vainīga, ka mani apzaga! meitene izsau­cās skaļā balsī. Alekss satraucās, viņam nepatika pie­vērst sev uzmanību.

-    Es arī neesmu vainīgs. Ziņo policijai, šoferis sausi noteica.

Meitene atvēra brezenta somu un izbēra tās saturu autobusa ejā: drēbes, kosmētika, grauzdētas saulespuķu sēkliņas, vairākas dažāda lieluma kastītes un paciņas un augstpapēžu kurpes, kas, šķiet, piederēja kādai citai per­sonai, jo bija grūti iedomāties Morganu ar šīm kurpēm kājās. Viņa ļoti lēnām izkratīja katru apģērba gabalu, apskatīja to no visām pusēm, atvēra katru kastīti un sainīti un visu pasažieru acu priekšā pārcilāja apakš­veļu. Alekss novērsās un jutās aizvien nelāgāk. Viņš negribēja, lai ļaudis domātu, ka viņi abi ir kopā.

-    Skuķi, es nevaru gaidīt te visu vakaru. Tev jākāpj ārā, šoferis nu jau draudīgi atkārtoja. Morgana viņā neklausījās. Viņa bija novilkusi oranžo žaketi un pār­baudīja oderi, kamēr citi pasažieri sāka kurnēt.

-    Aizdod man kaut ko! meitene visbeidzot palūdza Aleksam.

Puisis juta, kā uz viņa ausīm kūst ledus, un nosprieda, ka tās kļūst sarkanas satraukuma brīžos tā parasti no­tika. Tas bija Alekša krusts: ausis viņu vienmēr nodeva, it īpaši, ja tuvumā atradās Sesilija Bārnsa, meitene, kurā viņš bezcerīgi un nelaimīgi bija iemīlējies jau bērnudārzā. Alekss bija nolēmis, ka uz pasaules nav iemesla, kādēļ Sesilijai būtu viņš jāievēro, jo viņa varēja izvēlēties jeb­kuru no koledžas labākajiem atlētiem. Viņš ne ar ko ne­izcēlās, viņa vienīgie talanti bija kalnos kāpšana un flau­tas spēlēšana, bet neviena daudzmaz saprātīga meitene neinteresējās ne par kalniem, ne flautām. Tā nu Aleksam nekas cits neatlika, kā klusībā mīlēt Sesiliju visu atli­kušo dzīvi vai vismaz tik ilgi, līdz notiks kāds brīnums.

-    Aizdod man biļetei, Morgana atkārtoja.

Parastos apstākļos Aleksam nebūtu žēl naudas, bet

pašreizējā situācija pārlieku dāsnumu neveicināja. To­mēr, viņš prātoja, neviens vīrietis nevar pamest sievieti šādā situācijā. Naudas bija tieši tik daudz, lai izpa­līdzētu, atstājot neskartas salocītās un zeķēs ieliktās banknotes. Alekss samaksāja par otru biļeti. Morgana ar pirkstu galiem viņam iedeva smieklīgu buču un pa­rādīja mēli šoferim, kas uz viņu dusmīgi atskatījās. Tad meitene ātri savāca savas mantas un sekoja Aleksam uz autobusa aizmuguri, kur abi apsēdās.

-    Tu paglābi manu ādu. Tiklīdz varēšu, naudu tev atdošu, viņa nosolījās.