Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Arī pēc stundas no Keitas Koldas joprojām nebija ne minas un Alekss no tiesas sāka dusmoties. Viņš divas reizes bija lūdzis izsaukt vecomāti pa skaļruni, tomēr tas nedeva nekādus rezultātus, un tagad viņam nācās samainīt banknoti sīknaudā, lai varētu piezvanīt pa telefonu. Alekss priecājās par savu labo atmiņu: tikai no retajām pastkartēm viņš nešaubīgi varēja atcerē­ties Keitas telefona numuru un adresi, lai gan nekad nebija pie viņas viesojies. Vecāsmātes telefons zvanīja velti, tāpat kā viņš velti mēģināja sakopot visus dvēseles spēkus, lai liktu Keitai pacelt klausuli. "Ko man tagad darīt?" puisis pie sevis apmulsis prātoja. Aleksam ienāca prāta piezvanīt tēvam un lūgt padomu, tomēr tas viņam varēja maksāt visas monētas. Turklāt zēns negribēja uz­vesties kā tāds puņķutapa. Ko gan vecāki varēja viņam palīdzēt no tik liela attāluma? Nē, viņš nolēma, nevar zaudēt galvu tikai tāpēc, ka vecmāmiņa mazliet kavējas; iespējams, viņa nokļuvusi kādā sastrēgumā vai klīst tepat kaut kur pa lidostu un viņi gluži vienkārši nav satikušies.

Pagāja vēl pusstunda, un Alekšu jau pārņēma tik liels niknums pret Keitu Koldu, ka viņš būtu gatavs sarunāt vecaimātei rupjības, ja vien dabūtu viņu rokā. Zēns atce­rējās pretīgos jokus, ko viņa centās izstrādāt jau gadiem ilgi, piemēram, kasti šokolādes konfekšu ar asas mērces pildījumu, ko viņa mazdēlam bija atsūtījusi uz dzimša­nas dienu. Neviena normāla vecmāmiņa nebūtu gatava ar šļirci iztukšot katru konfekti, piepildīt to ar Tabasco mērci, ietīt spīdīgajā papīrā un sakārtot atpakaļ kastē, lai tikai pasmietos par saviem mazbērniem.

Viņš atcerējās arī šausmu stāstus, ko viņa klāstīja viesošanās reizēs, un to, kā vecmāmiņa uzstāja, lai tiktu nodzēsta gaisma. Tagad šie stāsti jau bija zaudējuši savu efektu, bet bērnībā bailes viņu gandrīz nogalēja. Māsām joprojām rādījās murgi ar vampīriem un vilkačiem, kas slēpās kapos, par ko sasodītā vecmāmiņa tumsas aizsegā bija viņiem sastāstījusi. Tomēr Alekss nevarēja noliegt, ka bērnus šie baisie stāsti bija apbūruši. Tāpat viņi nekad neatteicās klausīties par reālām un izdomātām briesmām, ko vecmāmiņa bija piedzīvojusi savos ceļo­jumos pa pasauli. Iemīļotākais no tiem bija par kādu astoņus metrus garu Malaizijas pitonu, kurš bija aprijis Keitas fotokameru. "Žēl, ka viņš neaprija tevi, vecmāmiņ," Alekss bija noteicis pirmajā reizē, kad dzirdēja stāstu, bet viņa neapvainojās. Šī sieviete iemācīja viņam peldēt nepilnās piecās minūtēs, četru gadu vecumā ie­grūžot Alekšu baseinā. Viņš tikai aiz izmisuma izpeldēja otrā krastā, bet varēja taču arī noslīkt! Liza Kolda gluži pamatoti satraucās katru reizi, kad mājās viesojās vī­ramāte: lai pasargātu bērnu veselību, viņai nācās veltīt dubultu uzmanību drošībai.

Pēc pusotras stundas gaidīšanas lidostā Alekss vairs nezināja, ko darīt. Viņš iedomājās, cik apmierināta kļūtu Keita Kolda, redzot viņu tik dusmīgu, un nolēma liegt vecmāmiņai šo prieku; viņam bija jārīkojas kā īstam vīrietim. Puisis uzvilka jaku, sakārtoja mugursomas lences un izgāja uz ielas. Kontrasts starp apsildītajām, spoži izgaismotajām un ļaužu pilnajām telpām un āra aukstumu, klusumu un tumsu viņu satrieca. Aleksam nebija ne jausmas, ka Ņujorkas ziema ir tik nepatīka­ma. Smirdēja pēc benzīna, ietves klāja netīrs sniegs, un sejā gluži kā daudzas sīkas adatiņas cirtās putenis. Viņš aptvēra, ka, satraukumā atvadoties no ģimenes, bija aizmirsis paņemt līdzi cepuri un cimdus, ko Kalifornijā nekad neizmantoja un līdz ar pārējo slēpošanas ekipē­jumu glabāja garāžā kādā lādē. Alekss sajuta, ka brūce rokā, kas līdz šim nebija viņu traucējusi, sāk pulsēt, un nodomāja, ka, tiklīdz ieradīsies pie vecmāmiņas, nomai­nīs apsēju. Viņam nebija ne jausmas, cik tālu no lidostas atradās viņas dzīvoklis, ne arī cik līdz turienei varētu maksāt brauciens taksometrā. Viņam vajadzēja karti, tomēr puisis nezināja, kur to meklēt. Ar nosalušām ausīm, sabāzis rokas kabatās, viņš devās uz autobusa pieturas pusi.

Sveiks! Tu viens pats? viņam uzsauca kāda mei­tene.

Viņai plecā karājās brezenta soma, cepure bija uz­maukta līdz uzacīm, nagi nolakoti zilā krāsā un degunā vīdēja sudraba riņķis. Alekss izbrīnā sastinga kā zemē iemiets. Par spīti apdriskātām biksēm, zaldāta zāba­kiem, diezgan netīram izskatam un izsalkušam ska­tienam, meitene bija gandrīz tikpat pievilcīga kā puiša slepenā mīlestība Sesilija Bārnsa. Meitenes vienīgais virsapģērbs bija oranža mākslīgās ādas jaka, kas tikko sniedzās līdz viduklim. Viņai nebija cimdu. Alekss kaut ko neskaidri atbildēja. Tēvs bija piekodinājis nerunāt ar dīvaiņiem, bet šī meitene nekādi neizskatījās bīstama, viņa bija labi ja pāris gadu vecāka, gandrīz tikpat tieva un neliela kā mamma. Patiesībā viņai līdzās Alekss jutās spēcīgs.

-    Uz kurieni tu dodies? nepazīstamā uzstājīgi jau­tāja un aizdedzināja cigareti.

-    Pie vecmāmiņas, viņa dzīvo uz Četrpadsmitās ielas un Otrās avēnijas stūra. Vai tu zini, kā līdz turienei var nokļūt? Alekss izprašņāja.