Dobā zeme

"Kad četrpadsmitajā gadsimtā uzbūvēja pirmās te bijušās .1 batijas ēkas," Saimons skaidroja, kamēr Mets, Ema un Sendija kāpa laukā no mašīnas, "aizsardzība mūkiem bija tikpat nepieciešama, cik lūgšanu vieta. Ohinmērnai regulāri uzbruka vikingi un pirāti, un reizēm citi skotu augstmaņi, kas gribēja iegūt salu sev, tāpēc tas bija novērošanas tornis."

Dvīņi nespēja noslēpt izbrīnu par iespaidīgo būvi. Metu sevišķi apbūra torņa dzegu smalkie rotājumi divgalvaini, zobus atņirguši suņi, kas kalpoja par ūdens notekām.

"Ko jūs teiktu par ašu ekskursiju pa teritoriju, lai mamma var mierīgi sasveicināties ar jūsu vectēvu?" Saimons piedāvāja.

"Labi," Mets atbildēja, joprojām blenzdams uz ēku.

"Jā, lūdzu," teica Ema.

"Viņš ir bibliotēkā," Saimons klusītēm sacīja Sendijai.

Trīsošu sirdi Sendija izcēla no mašīnas sakvojāžu un savu somu, šķērsoja pagalmu un iegāja iekšā pa masīvajām divviru ozolkoka durvīm velvētā viduslaiku portālā.

"Nu tad tā," Saimons teica, atkal pievērsdamies dvīņiem. "Vispirms iesim uz molu."

Viņš izveda Metu un Emu laukā pa torņa velvētajiem vārtiem aiz nožogotās teritorijas ar vēsturisko vārdu Abatija.

Trijotne gāja pa taku, kas izlocījās starp sakņu un puķu dobēm, ko iejoza tas pats senais akmens mūris.

"Vai jums patīk dārzkopība?"

"Mēs dzīvojam… dzīvojām dzīvoklī Londonā," Mets atbil­dēja. "Reiz podiņā izaudzējām garšaugus."

Saimons iesmējās. "Mūsu saimniecības vadītāja Džīnija noteikti ņems jūs abus palīgā. Šis ir viņas dārzs, un te viņa izaudzē lielāko daļu no tā, ko ceļ mums galdā."

"Un ja nu sagribas burgeru?" jautāja Ema, kura īsti nebija dārzeņu mīļotāja.

"Par to viņa vienojas ar vietējo miesnieku."

Viņi pameta nomaļo dārza taciņu un no ēnas iznāca rūpīgi koptā zālienā. Salas, ko mamma bija rādījusi tālumā pie apvāršņa, tagad slējās lielākas, un ūdenī, kurp vien vērsās skatiens, slīdēja dažāda lieluma laivas. Jo vairāk trijotne tuvojās ūdens malai, jo nelīdzenāks kļuva zāliens, līdz pavisam pārvērtās klinšainā krastmalā un akmeņainā liedagā. Mols izskatījās mūsdienīgs, bet krietni lietots, galā bija divi soli. Piebūvētais laivu šķūnis bija smaga koka ēka, būvēta tā, lai izturētu spēcīgos Atlantijas vējus un vētras.

"Vai jums patīk makšķerēt?"

Mets un Ema saskatījās. Abi reizē paraustīja plecus.

"Nekad neesam to darījuši," Mets atbildēja.

"Tas ari mainīsies."

Metu un Emu joprojām mazliet šokēja Abatijas iespaidīgie apmēri, teritorija un satriecošās ainavas, bet Metu sevišķi fascinē­ja ķeltu tornis, kas slējās mazākās salas galā pāri ūdens klaidam.

"Diezgan iespaidīgs, vai ne?" Saimons teica, pamanījis Meta interesi.

Visi trīs aizgāja līdz mola galam.

"Esmu izlasījis daudz grāmatu par drupām un pilīm," Mets teica. "Bet to nevar salīdzināt ar iespēju ieraudzīt savām acīm."

"Viņš ir drusku pasists uz tādām lietām," iejaucās Ema.

Mets nelikās zinis par māsas ķircināšanos. Daudz vairāk viņu interesēja vēsture, kas slējās tepat acu priekšā. "Kāpēc mūki būvēja sargtorni uz mazākās salas, nevis šeit?"

Saimons brīdi vilcinājās ar atbildi. "Domāju, tāpēc, ka mazākā sala bija pirmā aizsardzības līnija iebrukuma laikā. No turienes varēja labāk pārredzēt jūru ziemeļu pusē, no kurienes parasti ieradās iebrucēji, sevišķi vikingi. Bet to visu jūs uzzināsiet, kad sāksies mācības."

"Mācības? Mēs te iesim skolā?" Erna neticīgi vaicāja.

"Jā, Ema," Saimons atbildēja, smaidīdams par viņas reaki iju. "Mēs ar vectēvu Abatijā būsim jūsu skolotāji. Turpināsim ekskursiju?"

Šie jaunumi šokēja dvīņus tik ļoti, ka viņi spēja vienīgi pamāt ar galvu.

Kma ar Saimonu atgriezās krastā, bet Mets vēl uzkavējās un pētīja torni. Nekādas loģikas. Šādus sargtorņus būvēja, l.ii varētu brīdināt pils iemītniekus vai pilsētas iedzīvotājus par iebrucēju tuvošanos. Parasti sargs skandēja zvanu torņa galā un, ja nepieciešams, šāva uz iebrucējiem degošas bultas vai katapultēja liesmojošus darvas podus, lai aizkavētu viņu tuvošanos. Un reizēm, gan ne pārāk bieži, iedzīvotāji glābās torņos no iebrucējiem. Šis tornis bija pārāk tievs, lai tajā varētu paglābties vairāk par dažiem cilvēkiem. Turklāt novietojums un nedaudzās šaujamlūkas bija vērstas nepareizā virzienā, lai varētu atvairīt iebrucējus.

"Met, tu nāksi?" Saimons uzsauca.

Mets skrēja pa molu pakaļ pārējiem, nolēmis, ka šī tomēr bija diezgan forša vieta. Abatijas sētas puse bija tikpat iespai­dīga kā priekšpuse, gan cita iemesla dēļ. Priekšpuse atgādināja kādreizējo viduslaiku cietoksni, bet sētas puse izskatījās pēc ļoti moderna savrupnama. Lielas akmens mūru daļas bija aizvietotas ar plašiem logiem, krustejas rietumu pusē bija pārbūvētas par studijām studentiem un Abatijā rezidējošajiem māksliniekiem. Studiju tālākajā galā līdz pat pludmalei stiepās bērzu birzs. Apmēram divdesmit soļu aiz pirmās bērzu rindas tādā kā sudraba ķēžu šūpuļtīklā starp diviem kokiem karājās liels krāsaina stikla spogulis. Identiski spoguļi karājās nākamajās četrās bērzu rindās, veidojot daļēji pārklājošos stikla rindu līdz pat ūdenim.