Dobā zeme

"Vietējie to sauc par mazo Ohinmērnu, bet tās īstais nosaukums ir Era Mina, izmantojot abatijas un klostera, kas agrāk aizņēma abas salas, vārdu." Sendija norādīja uz zemes i/.virzljumu, kas parādījās aiz Ohinmērnas dienvidu gala pie apvāršņa bija redzams sens ķeltu tornis. "Jūsu vectēvs dzīvo salas tālākajā krastā ar skatu pret Era Minu."

Mets un Ema izskatījās uztraukušies, nemaz ne tik sajūsmināti, kā Sendija bija cerējusi. Galu galā mājās atgriešanās apstākļi nebūt nebija ideāli.

Dažas sekundes pēc tam, kad prāmis ar rāvienu bija atstājis piestātni, pie viņiem pieslāja nokaitinātais kravinieka šoferis. "Tam sīkulim derēt' kārtīgs kāviens," viņš uzkliedza Sendijai, nikni bakstīdams ar pirkstu gaisā virs Meta galvas. "Viņa dēļ esmu iestūķēts laiv's pakaļā. Va'ig labāk pieskatīt sav's sikaļ's!" Un vīrs nikni aizstampāja uz mašīnu klāju.

Eleganti ģērbta vecāka sieviete ar portfeli pie kājām un zilu šifona lakatu, kas aizsargāja matus no jūras šļakatām, ap galvu atkāpās no margām un pienāca pie Meta. "Neliecies zin's, dēls," viņa laipni sacīja. "Dažs jau piedzimst rupeklis. Als Svonsons ir viens no tādiem. Nožēlojams zellis."

Vēl daži klāja priekšgalā sēdoši vietējie piekrītoši māja ar galvu. Mets pārcēlās no mātes sāniem uz tukšu solu.

Ema, kas pāri bortam vēroja ūdens vērpetes, sajūsmā iespie­dzās. "Mamm, skaties, medūzas! Simtiem! Tās seko kuģim!"

Sendija paskatījās. Ūdens šķita biezs no neskaitāmiem dažāda lieluma caurspīdīgi rozlgiem zvanveida radījumiem, daži bija tik lieli kā futbolbumba, citi tik mazi kā zīdaiņa dūre, un tie sekoja prāmja ķīļūdenī.

Sieviete šifona lakatā līdzās Emai arī paskatījās pāri bortam. "Mēs tās saucam par mēness medūzām, dārgā. Kad tās apspīd pilnmēness, izskatās, ka zvaigznes sabirušas jūrā. Iespaidīgs skats. Taču patiesībā tās neseko kuģim. Prāmis rada straumi, kas velk tās līdzi."

Sendija pār plecu uzmeta ašu skatienu Metam. Dēls bija sakņupis pār mugursomu. Viņa centās apvaldīt dusmas. Vai viņš zīmēja? Izskatījās, ka tā. Bet, tā kā Ema bija aizrāvusies ar medūzām, viņa nolēma likt dēlu mierā.

Brauciens ar prāmi ilga apmēram piecpadsmit minūtes. Tiklīdz kuģis piestāja, kājāmgājēji plūda uz ekskursiju auto­busiem, velosipēdu īres punktiem vai savām stāvvietā atstātajām mašīnām.

Sendija nokāpa no prāmja uz salas un uzreiz pamanīja Renarda palīgu Saimonu Batleru. Atspiedies pret reindžroveru, viņš lasīja avīzi un izskatījās tieši tā, kā Sendija atcerējās: izskatīgs bijušais futbolists pāri trīsdesmit ar traumētu celi un milzīgu pašapziņu. Pamanījis Sendiju, viņš iesvieda avīzi priekšējā sēdeklī un teciņiem metās viņu saņemt.

Ādas sakvojāžam un pašas kurjera somai sitoties pret gurniem, Sendija skrēja viņam pretī. Abi satikās autostāvvietas vidū priecīgā, mežonīgā apskāvienā. Kad pienāca arī dvīņi, viņu mamma un Saimons smējās un raudāja reizē, pataisīdami sevi par galīgiem muļķiem.

"Met un Ema," Sendija teica, beidzot atbrīvodamās no apskāviena, "šis ir Saimons."

Ema smaidīja un paspieda Saimonam roku. Mets pamāja ar galvu, turēdams rokas kabatās.

Sendija jau gribēja pavēlēt Metam izņemt rokas no kabatām, Iti Saimons ierunājās. "Priecājos jūs abus redzēt. Es palīdzu 11 īsu vectēvam vadīt uzņēmumu." Viņš atvēra mašīnas durvis. "Mans dēls Zaks arī dzīvo jūsu vectēva namā. Viņš ļoti priecā­sies par vienaudžu sabiedrību."

No prāmja viņiem aiz muguras skanēja skaļas auto taures.

Dvīņi pār plecu paskatījās uz mašīnu klāju. Pirmās divas transportlīdzekļu rindas brauca nost no prāmja, bet pārējās mašīnas bija iestrēgušas aiz Ala Svonsona spēkrata. Viņš un vel daži apkalpes locekļi stāvēja šofera kabīnes priekšā un apjukuši skatījās uz pludmales bumbas lieluma medūzu, kas bija cieši pielipusi pie vējstikla.

DIVPADSMITĀ

Iespaidīgos dzelzs vārtus rotāja uzraksts "Abatija". Saimons nospieda pogu uz mašīnas paneļa, un vārti lēnām atvērās. Uzbraucot uz celiņa, kuru apēnoja koki, kreisajā pusē bija redzams Lārgsas līča ūdens, bet pa labi pletās tikai lapu un koku biezoknis. Priekšā aiz augsta akmens mūra ar vārtu arku bija redzama ķieģeļu celtne. Kad reindžrovers izbrauca no koku biežņas, Mets noelsās.

"Tā pieder mūsu vectēvam?" Ema jautāja.

Saimons pasmaidīja. "Laipni lūgti."

"O-ho," Metam izspruka. "Izskatās drīzāk pēc pils nekā pēc baznīcas."

Saimons pamāja ar galvu. "Tā ir uzbūvēta virs visvecākā torņu nocietinājuma Skotijā," viņš paskaidroja.

Labais tornis bija apmēram piecdesmit pēdu augstāks nekā kreisais, karoga mastā plīvoja Sv. Andreja karogs un otrs karogs ar Abatijas ģerboni majestātisku baltu briedi ar milzīgiem spārniem. Centrālā būve, kas savienoja abus torņus, bija trīsstāvu ēka ar vairākiem tornīšiem, kuros, pēc Emas domām, atradās Abatijas dzīvojamās telpas. Iebraucot pagalmā, viņa pamanīja, ka no tornīša loga spēji atrāvās kāds stāvs. Tālumā uz Era Minas zemesraga slējās vēl viens ķeltu tornis, kurš, pēc Meta domām, bija vismaz simt pēdu augsts.