Dobā zeme

"Kā iedabūsim tēti vilcienā, nepiesaistot lieku uzmanību?" Zaka plaukstas ņirbēja. "Mēs nedrīkstam pieļaut, ka izsauc policiju vai ātro palīdzību."

Mums kaut kas jādara, Erna.

Zaks centās atvieglot tēva stāvokli, klusi viņam dungoja un glāstīja galvu, kamēr Mets ar Emu pūlējās izdomāt, ka viņi varētu "kaut ko darīt", nepārkāpjot animare likumus, kā vakar bija apsolījuši.

Šie ir īpaši apstākļi.

Es piekrītu.

Ema izņēma no somas skiču bloknotu un atvēra tīru lapu.

Pagaidi, kamēr būsim tuvāk stacijai.

"Bērni, vai tiešām jūs nevajag aizvest uz uzņemšanas noda­ļu?" taksometra šoferis jautāja, kad viņi bija piebraukuši pie stacijas durvīm. "Tas nav tālu."

"Tiklīdz iedarbosies zāles, viņam kļūs labāk," Mets meloja. "Nudien. Bet liels paldies."

Esi gatava?

Ema pamāja ar galvu, koncentrēdamās, kamēr Mets veikli skicēja aprises. Ar sudraba krāsas flomāsteru viņa ieēnoja zīmējuma malas, kad brālis bija pabeidzis.

"Apstājieties tur," Mets lūdza.

Zaks samaksāja par braucienu ar naudu no tēta maka, kamēr Mets ar Emu iestiepa Saimonu ratiņkrēslā, kas bija izniris ietves malā. Zaks stūma ratiņkrēslu, un dvīņi lēkšoja līdzās, cenzdamies koncentrēties, zīmējumu Mets turēja cieši ļil.mkstā. Viņi izskrēja cauri pārpildītajai stacijai uz perona, pēdējā brīdī paspēdami uz Lārgsas vilcienu pulksten 19.05.

Kad Saimons bija iekārtots, Mets aizstūma ratiņkrēslu līdz vagona galam, pārliecinājās, ka neviens neskatās, un saplēsa zīmējumu. Krēsls izgaisa putekļu mākonī, atstādams uz grīdas apdegumam līdzīgu nospiedumu.

Kamēr vilciens brauca cauri daudzajām stacijām ceļā uz I argsu, Saimons atguvās pietiekami, lai satvertu ūdens pudeli. I >nz viņš spēja piecelties sēdus un saglabāt skaidru apziņu, lai gan sākumā brīnījās, ka viņi jau ir vilcienā. Lārgsā viņš jau bija pilnīgi atguvies. Pat nejautājis, kā bērni iedabūjuši viņu vilcienā, Saimons katru apskāva.

"Tu sacīji, ka Abatijā notiekot kas slikts," Ema teica. Jo vairāk viņi tuvojās mājām, jo vairāk viņa uztraucās.

"Jā, tāpēc nekavēsimies."

Visi četri no dzelzceļa stacijas pārskrēja pāri galvenajai ielai uz prāmja piestātni, turpat blakus autostāvvietā gaidīja reindžrovers.

Saimons centās nedomāt par to, kas bija noticis.

Sliktais jau bija noticis.

TRĪSDESMIT OTRA

Miglas stīgas snaikstījās pār salu kā gari pirksti, tic iztaustīja līčus un plaisas, nogāzes un klintis. Kad prāmis piestāja krastā, jūras gaisu iekrāsoja pludmales ballītes tvaicēto gliemju un cepto kastaņu aromāts, satiksme uz ielas abos virzienos tik tikko kustējās, jo visi blenza uz milzīgajiem, kūpošajiem degvielas mucās iekārtotajiem griliem smiltīs.

Kad Saimons beidzot iebrauca pa Abatijas vārtiem, tumsa bija izklīdinājusi miglu, un visiem mašīnā sēdošajiem sāpēja galva. Saimons pūlējās apslāpēt augošo nemieru, bet, tiklīdz viņi bija iegriezušies pagalmā, Emas un Zaka prāts sāka truli pulsēt.

Saimons izslēdza starmešus un piķa melnā tumsā lēnām brauca pa celiņu uz torņu pusi. Kad priekšā iznira Abatija, arī tā grima tumsā. Saimons no ceļa iebrauca mežmalā, zari skrāpēja mašīnu, it kā gribētu tikt iekšā.

"Man bail, Met," Ema teica.

Man arī.

"Noslēpieties starp sēdekļiem," Saimons sacīja. "Nekāpiet laukā, kamēr nedošu ziņu, ka ir droši."

Saimons paguva paspert tikai divus soļus, kad dzirdēja atveramies mašīnas durvis un aiz muguras nočabēja bērnu soļi. Viņš ienira mežā, un Mets, Ema un Zaks viņam sekoja. Viņš bija pārāk nobažījies, lai strīdētos ar bērniem.

Visi četri gāja tumsā, un tā pamazām sāka iegūt aprises. Virs koku galotnēm iznira ēna lempīgs, melns, pērtiķim lul/.igs zvērs šaurām acu spraugām un pavērtu gaļīgu muti. Mets noelsās. Ema iekliedzās. Zaks satvēra Hmas roku un v ilka viņu prom.

Kāds no mājas iedzīvina mežu, Saimons šausmās domāja, Iestumdams bērnus koku pudurī.

Zvērs viņiem uzbruka. Viņi bija bezpalīdzīgi, viegls medījums.

Taču zvērs uzsprāga košos dzeltenos, sarkanos un zilos krasas zibšņos tumsā virs viņu galvām, nenodarīdams nevienam nekādu ļaunumu. Mums vajadzēja iet bojā, Saimons pārsteigts domāja. Kad animare atdzīvina zīmējumu, tā vairs nav nekāda ilūzija.

Pirms Saimons paspēja aptvert notikušo, pāri koku galotnēm parlaidās milzīga pūce, dēmoniskās acis gailēja tumsā. Mezdamies lejā tieši virs viņu galvām, putns pāršķēlās uz pusēm, un no tā izšāvās tumsas šķēpi, kas savukārt pārvērtās lidojošos pērtiķos, un tie sarāpās tuvējos kokos.

Saimons beidzot apjēdza, kas notiek, un sagrāba Emu. "To darāt jūs ar Metu. Šie radījumi ir jūsu bailes! Jūs radāt tos savā iztēlē."

"Piedod. Man bail. Es tur neko nevaru darīt," Ema šņuk­stēja.

"Vari gan." Zaks satvēra Emas roku, ieskatījās viņai acīs un pasmaidīja. Viņš pagriezās pret Vietu. "Tu arī vari tos savaldīt."

"Es mēģināšu."

"Dariet abi, ko varat," Saimons drūmi piebilda. "Citādi mūs aizkavēs vēl vairāk."

Viņi nokļuva pie Abatijas parādes durvīm. Dvīņu bailes bija mazliet apslāpētas, taču joprojām manāmas izgrebtajā klostera ģerbonī Peritons rāvās laukā no koka.