Dobā zeme

Viņiem aiz muguras pāri pagalmam zibsnīja krāsaina aste Kad Mets pagriezās, viņš paspēja ieraudzīt, ka Emas kroplīgai! murgu tēls cauri akmens arkai ieskrien dārzā. Bet Saimons ja vēra vaļā Abatijas durvis. Ieraudzījis briesmīgo skatu vestibila Mets pavisam aizmirsa radījumu.

Izskatījās, ka mājai pāri brāzusies viesuļvētra. Pa grīdu mē tājās sagraizītas gleznas, galdiņi bija apgāzti, vāzes sadauzītas Izplēstu lapu un sapluinītu grāmatu sliede stiepās no biblio tēkas līdz kāpņu pakājei, kur gulēja Renarda saplosītais ķermenis. Džīnija turēja viņa galvu klēpī un raudāja. Mar bija nometusies uz ceļiem viņiem blakus, no brūces pierē tecēja asinis.

Emai šķita, ka viņa atkal ir pagrabā, tikai šoreiz draudēja uzsprāgt sirds, nevis galva. Viņa metās pie vectēva.

"Mara, uzzīmē kaut ko. Atmodini vectēvu, lūdzu!"

"Tā tas nenotiek, Ema. Mēs nevaram iedzīvināt cilvēkus." Mara apskāva Emu. "Mēs jau izsaucām ātro palīdzību. Tā drīz būs klāt."

"Kas notika?" Saimons prasīja.

"Viss sākās pēc vakariņām," Džīnija pacēla saraudātās acis. "Misters R. juta, ka Abatijā sabiezē naids. Viņš aizsūtīja mani pēc Maras. Es viņu, nabadzīti, atradu bezsamaņā uz studijas grīdas."

"Man uzbruka," Mara teica. "Es viņu neredzēju. Tāpēc atvainojos. Es būtu varējusi kaut ko darīt, ja būtu līdzās Renardam. Es būtu varējusi uzzīmēt…" Viņa apspieda šņukstu.

Saimons maigi ar krekla apakšmalu izslaucīja asinis Marai no acīm. "Tu neesi vainīga." Viņš pārlaida skatienu telpai. "Kur ir Sendija?"

"Mēs nevarējām viņu atrast," Mara atbildēja, rīdama asaras. "Viņa ir pazudusi!"

TRĪSDESMIT TREŠA

Pēc desmit minūtēm Abatijas pagalmu pildīja ārkārtas dienestu mašīnas. Zālienā aiz mājas bija nolaidies gaisa •.peku helikopters, kas nogādāja Renardu slimnīcā. Džlnija viņu pavadīja. Un nu feldšeri palīdzēja Marai iekāpt ātrās palīdzības mašīnā.

Dvīņi un Zaks, ietīti segās, sēdēja uz sola priekšpagalmā. Viņiem aiz muguras mežā snaikstījās ēnas. Ik pēc mirkļa no lumsas kaut kas izlidoja kaucošs rēgs, trūdošs mironis, spoks līķautā un izšķīda spoži apgaismotajā pagalmā. Elles suņi Abatijas tornīšu notekcauruļu galos trīcēja, cenzdamies izrauties no akmens važām.

Saimons iznāca laukā un novērtēja dvīņu iztēles radīto haosu. Pavisam drīz to varētu pamanīt arī kāds policists vai atrās palīdzības darbinieks. Apsēdies blakus Metam, viņš apskāva zēna plecus. Zaks turēja Emas roku. Tumsa aiz mugu­ras pamazām noklusa, un ēnas palēnām izgaisa.

F.ršīras un Rietumskotijas policijas priekšniece bija gara, eleganta pusmūža sieviete vārdā Klarisa Bonda. Viņa bija ieradusies Abatijā pusstundu pēc tam, kad vietnieks paziņoja, kas cietis uzbrukumā. Renards Skotijā bija pazīstams filantrops, tāpēc uzbrukums viņa īpašumam, nemaz nerunājot par viņu pašu, tika uzskatīts par augstākās prioritātes noziegumu. Policijas priekšniece Bonda bija arī viena no nedaudzajām amatpersonām, kura zināja par animare un sargiem.

Viņa piegāja pie sola un notupās pie Meta un Emas. "Jūtu līdzi, ka tā notika ar jūsu vectēvu, bet viņš ir ļoti stiprs un noteikti izķepurosies."

"Bet mūsu mamma?" Mets jautāja, atbrīvodamies no Saimona apskāviena. "Viņas nekur nav."

"Viņa bez mums nekur nebrauktu," Ema raudāja.

"Viņu noteikti aizvedis tas pats, kurš uzbruka vectēvam!" i

"Diemžēl tas ir iespējams," policijas priekšniece sacīja. "Varbūt viņa ir ievainota un joprojām salā, tāpēc mēs to rūpīgi pārmeklēsim. Mēģiniet neuztraukties." Viņa līdzjūtīgi papliķēja Emas kāju. "Esmu informējusi arī varas iestādes uz cietzemes. Visās piekrastes lidostās un dzelzceļa stacijās izsludināta trauksme. Esmu nosūtījusi divus vīrus uz prāmi, varbūt kāds šodien manījis ko neparastu. Diemžēl šovakar notiek pludmales balle, tāpēc sala ir pilna ar svešiniekiem."

Varbūt viņa ir ievainota. Met, citādi viņa būtu kaut ko uzzīmējusi, lai novērstu uzbrukumu Abatijai. Kāpēc viņa nepalīdzēja vectēvam?

Vai tad, ja viņa būtu ievainota, Saimons nejustu sāpes?

Viņš ir Maras sargs, nevis mammas. Mammas sargs bija tētis.

Policijas priekšniece piecēlās un pamāja Saimonam. "Vai varam aprunāties zem četrām acīm?"

"Zak," Mets ar zīmēm rādīja, pabīdīdamies uz sola, kad Bonda un Saimons aizgāja uz pagalma tālāko malu. "Lasi viņiem no lūpām. Pārraidi Emai, ko viņi saka, bet tā, lai tētis neredz, ka viņus vēro."

Zaks paliecās uz priekšu.

Tu klausies, Ema? Policiste saka tētim, ka uzbrucējs kaut ko meklējis. Viņa grib, lai tētis kopā ar policistu izstaigā Abatiju mi… un, bmm, pārbauda, vai kaut kas nav pazudis.

Ema pārstāstīja Metam sarunu, cenzdamās vienlaikus koncentrēties pārējam, ko pārraidīja Zaks. Bija dīvaini turēt (•alvā divas balsis reizē. Viņa grib zināt, vai Saimons redzējis kādas pazīmes, ka jūsu mamma centusies apturēt uzbrucēju. Man šķiet, viņa domā vai Sendija kaut ko zīmējusi.

Es zinu, ko viņa domā, Zak!

Tāpēc nevajag kliegt.

Piedod. Piedod. Kas vēl?

Zaks atkal vērās pāri pagalmam.