Dobā zeme

Tētis grib zināt, kāpēc viņa to jautā… viņa saka, bmm, ja Sendija būtu kaut ko uzzīmējusi, lai visus aizstāvētu, tad viņa būtu šeit. Bet ja ne tas varētu nozīmēt, ka viņa arī ir iesaistīta. Nav nekādu pierādījumu, ka viņa būtu nolaupīta. Tētis saka, ka tās ir muļķības.

"Tā ir," Ema nošņācās.

"Kas?" Mets jautāja.

Ema atstāstīja sarunu. Mets juta, ka atkal briest dusmas. Viņš sēdēja uz sažņaugtām dūrēm un dziļi elpoja iekšā, ārā, iekšā, ārā cenzdamies izmantot Renarda mācīto elpošanas tehniku, lai savaldītu dusmas. Notekcaurules rotājums virs durvīm izvingrināja ķetnu.

Zaks joprojām koncentrējās uztvert sarunu pagalma otrā pusē. Tētis saka ja Sendija bija sazāļota vai bezsamaņā tāpat kā Mara, viņa nevarēja neko uzzīmēt.

Bērni redzēja, ka policijas priekšniece pasauc kriminālizmeklētāju, kurš izkāpa no policijas busiņa aizmugures ar plastmasas pierādījumu maisiņu rokā. Viņa parādīja aizzīmogoto maisiņu Saimonam.

atklāti. Nekā. Pēc dažiem mirkļiem Zaks sāka rāpties pāri krēsliem, bet Mets saķēra viņu aiz T krekla un vilka atpakaļ.

"Es bibliotēkā dzirdu troksni."

"Varbūt uzbrucēji ir atgriezušies." Zaks izskatījās noraizējies. "Labāk pasauksim manu tēti."

"Pagaidi. Es vispirms paskatīšos."

Skrienot garām kāpņu pakājei, zēni centās nedomāt par asins traipiem, viņi šāvās uz bibliotēku.

"Joprojām kaut ko dzirdi?" Zaks žestikulēja.

Mets pamāja ar galvu. "Dīvaini. Izklausās pēc kaķa skrāpē­šanās."

"Mums tiešām vajadzētu pamodināt manu tēti."

Bibliotēkas durvis bija aizslēgtas.

"Sīs durvis neviens nekad neslēdz." Zaks piegāja pie durvīm un pats paraustīja rokturus. "Varbūt Džīnija aizslēdza, kad bija sakopusi."

"Man jānoskaidro, kas tur notiek," Mets teica.

Viņš piespieda ausi pie durvīm. Attālā skrāpēšanās nerimās.

No tumsas viņiem aiz muguras bez brīdinājuma izšāvās roka un iebelza Metam pa plecu. Abi zēni izbijušies salēcās.

Uzzīmē kaut ko, ģēnij.

Tā bija Ema. Nākamais belzienu pa roku saņēma Zaks.

Ei, par ko tu man sit?

Par to, ka mani nepamodināji.

Izvilkusi no rītasvārku kabatas mazu skiču bloknotu un zīmuļa strupuli, Ema sāka zīmēt. Kamēr viņa ieskicēja bib­liotēkas durvis, Mets iztēlojās savu plaukstu virs viņējās, sekodams katrai līnijai. Kad viņa bija gandrīz beigusi, viņš sāka ēnot zīmējumu. Pamazām koks vienā divviru durvju pusē sāka mirdzēt. Pēc dažiem mirkļiem Mets jau varēja pielikt aci pie ideāli novietotas "actiņas", kas bija uzradusies kokā.

Ko tu redzi?

Grūti teikt… tas noteikti ir cilvēks. Klau, izskatās pēc mūka!

"Mūks?" Erna pārvaicāja, aizmirsusi, ka jāklusē, un pagrūda brāli malā, lai pati paskatītos.

Viņa redzēja tumsā slaidu stāvu talārā ar kapuci, kurš rakņājās Renarda rakstāmgaldā. Viņa instinktīvi nosūtīja šo domu Zakam.

Varbūt tas ir spoks.

Zaks sarauca pieri. Spoku vispār nav.

Tu tā domā.

Stāvs kapucē pacēla galvu un skatījās tieši uz "actiņu", it kā viņu domas būtu iespiedušās telpā. Ema noelsās un atsprāga no durvīm, kā saņēmusi dūrienu acī.

"Viņš tiešām izskatās pēc mūka. Bet es domāju, ka tā ir animācija," viņa teica, mēģinādama slēpt trīcošo balsi.

"Kā tu zini?" Zaks rādīja.

"Kad mēs ar Metu iedzīvinām zīmējumu, tam apkārt vienmēr redzama mirdzoša kontūra. Kaut kas tajā telpā ir iedzīvināts mūks vai kas cits."

Zaks nostājās Emas vietā un ieskatījās telpā. Taču mūka vietā viņš redzēja grotesku, kroplīgu punduri, kas klunkurēja uz bibliotēkas durvju pusi.

"Tas ir kaut kāds rūķis vai goblins." Zaks atkāpās. "Nu gan es saucu tēti."

Mets ar Emu saskatījās, bet Zaks metās augšā pa trepēm. Mets panikā palūkojās vēlreiz. Radījums plati smaidīja "actiņā" no durvju otras puses.

Tas ir tavs nakts murgs, Ema.

Ema paskatījās. Viņas bālā seja kļuva pelnu pelēka. Vai tu reiz beigsi to atkārtot? Es visiem saku, ka neesmu to izdomājusi!

Viņa jautā, vai tētis to pazīst. Kriminālizmeklētāji esot to atraduši Maras studijā.

"Kas ir maisiņā?" Mets jautāja. "Es no šejienes neredzu."

Kas ir maisiņā, Zak ?

Tētis to apskata, bet es arī neredzu. Lai kas tas būtu, tētis saka, ka redz to pirmo reizi.

Bērni vēroja, kā Saimons atdod pierādījumu maisiņu kriminālizmeklētājam. Policijas priekšniece paspieda Saimonam roku un tuvojās Zakam, Emai un Metam.

Vai redzēji, kas tas bija, Zak?

Izskatījās pēc pirmās palīdzības komplekta.

Bija agrs rīts, kad Abatijas iemītnieki beidzot devās pie miera. No Sendijas joprojām nebija ne vēsts. Ap pusnakti no slimnīcas bija piezvanījusi Džīnija. Renardam bija daudz ievainojumu, taču tie drīz sadzīšot, bet galvas trauma bija daudz nopietnāka. Kamēr smadzeņu tūska nenoplaks, ārsti turēs viņu medikamentozajā komā. Saimons sūtīja visus gulēt, iedevis katram lielu tasi karstas šokolādes.

Zaks jau rāpās gultā, kad pulkstenī sāka mirgot iMeta īsziņa.

Tiksimies virtuvē, nemodini Emu

Kāpēc? Zaks atbildēja.

Jo viņai nepatiks, ka atkal pārkāpšu noteikumus

TRĪSDESMIT CETURTA

Nolavoties lejā pa kalpotāju kāpnēm, Mets ar Zaku varēja netraucēt Ernu un Saimonu. Džīnija bija palikusi slimnīcā pie Renarda, un Maru joprojām aprūpēja ātrā palīdzība. Virtuvē arī tumsā nebija grūti pārvietoties, jo no pagalma iespīdēja prožektori.