Dobā zeme

Mets atvēra ledusskapi un ielēja katram pa glāzei sulas. Zaks izķeksēja no skārdenes uz letes sauju šokolādes cepumu.

"Ja izdomāsim, ko meklēja uzbrucēji, varbūt sapratīsim, kāpēc nolaupīja jūsu mammu," Zaks rādīja ar zīmēm, tad iemērca sulā cepumu. Policijas priekšnieces aizdomas, ka Sendija varētu būt iesaistīta uzbrukumā, bija smieklīgas. Sendija nemūžam nedarītu pāri Rcnardam.

"Mums jātiek iekšā mammas studijā," Mets divos kumosos apēda cepumu un noskaloja to ar vienu malku sulas. Noslaucījis muti ar delnas virspusi, viņš teica: "Man šķiet, ka vectēvs rakstāmgalda atvilktnē bibliotēkā glabā rezerves atslēgu. Ejam."

Tumšajā foajē bija grūtāk pārvietoties nekā virtuvē. Gandrīz uzreiz zēni uzgrūdās diviem salauztiem krēsliem, kurus policisti bija nostūmuši pie sienas, kļūmīgie soļi atbalsojās alai līdzīgajā telpā. Viņi sastinga, Mets ieklausījās, vai augšstāvā kāds nekustas, jo tas nozīmētu, ka viņi ir

Mets atkal ieskatījās "actiņā" un redzēja, ka radījums lēnām rāpjas augšup pa durvīm un sāk "actiņu" plosīt.

Paķēris māsas skiču bloknotu, Mets saplēsa zīmējumu. Kokam pārskrēja gaismas viļņi, un radījums iespiedzās, durvis acumirklī aizvilkās ciet. Dvīņi pamuka zem kāpnēm. Skrāpēšanās un griezīgie kliedzieni otrpus durvīm pieņēmās spēkā.

Saimons brāzās lejā pa kāpnēm, viņam sekoja Zaks. Vienlaikus pa parādes durvīm ar kaklā iekārtu roku ienāca Mara.

"Kas te notiek?" viņa prasīja. "Kāpēc visi nakts vidū ir šeit?"

"Dvīņi domā, ka bibliotēkā ir animācija."

Mara cieši skatījās uz dvīņiem un tad pamanīja bloknotu. "Kam tas pieder?"

"Kāpēc man neviens netic?" Ema dusmojās. "Tas nav mans!"

"Kas nav tavs?" Saimons un Mara reizē jautāja.

"Tas radījums bibliotēkā," Ema atbildēja tuvu asarām. "Tas naktīs nāk manā istabā un lien sapņos, bet tas noteikti nav radies manā iztēlē. Man ar to nav nekāda sakara."

"Apspriedīsim to vēlāk," Saimons teica. "Pašlaik noskaidrosim, kas ir aiz durvīm." Viņš ziņkāri paskatījās uz Maru. "Kā tu tiki mājās? Prāmji tik vēlu nekursē."

"Draudzīgs zvejnieks atveda," Mara atbildēja. Viņa nolika somu uz grīdas. Sieviete izvilka skiču bloknotu un nolika to vestibilā uz galda, gatava ar veselo roku zīmēt. Viņa pamāja ar galvu Saimonam, kurš atslēdza bibliotēku un plaši atvēra divviru durvis.

Telpa bija tukša.

"Vai esat pārliecināti, ka to redzējāt?" Mara jautāja.

Visi trīs bērni māja ar galvu.

"Skatieties," Erna norādīja uz durvīm.

Visi nodrebēja. Dziļi kokā rēgojās sīciņi nagu skrāpējumi.

TRĪSDESMIT PIEKTĀ

Pārguruši, bet pārāk satraukti, lai gulētu, Saimons, Mara un visi trīs bērni nolēma pārmeklēt bibliotēku rūpīgāk nekā pirmīt Saimons kopā ar policijas priekšnieci. Cerībā atrast kādu norādi par Sendijas pazušanas iemeslu visi izklīda pa telpu, pievērsdami uzmanību katram sīkumam, kas šķietami nebija vietā. Kamēr dvīņi ar Zaku lika plauktos grāmatas un Saimons ar Maru pētīja Renarda rakstāmgaldu, varbūtējās animācijas izcelsme netika apspriesta.

Tas nav taisnīgi, Zak. Saimons ar Maru domā, ka radījumu iedzīvināja manas bailes.

Nav tiesa, Ema. Mans tētis uztraucas… taču ne par tevi. Es jūtu.

"Renards šeit nekad neglabāja neko vērtīgu," Mara izmisusi teica, apsēzdamās vienā no ādas dīvāniem, kamēr Saimons ar bērniem turpināja pārmeklēt telpu.

Ema atslīga dīvānā blakus Marai. "Vai tev izdevās apciemot vectēvu, pirms tevi izrakstīja?"

"Es biju reanimācijas nodaļā un aprunājos ar ārstu. Nav nekādu izmaiņu, Ema, un iespējams, vēl ilgi nebūs."

"Vai tu atceries, kas notika? Es ļoti uztraucos par mammu." Ema piespiedās Marai.

"Es atceros, ka strādāju studijā. Ieraudzīju, ka mirgo Abatijas signalizācijas gaismas, un pēc tam vairs neko. Līdz brīdim, kad man pāri pārliecās Džīnija un teica, ka Renards ir cietis."

"šausmīga nekārtība," Saimons nopūzdamies teica. "Es nezinu, ko viņi meklēja, un neredzu, ka te kaut kā trūktu. Durvis uz dārzu nebija aizslēgtas, bet man šķiet, ka es pats tās atstāju vaļā, lai policija tiktu iekšā."

Mums jāiekļūst mammas studijā.

"Vai kāds ir pārmeklējis mammas studiju?" Ema jautāja, nelikdamās zinis par Meta nikno skatienu, jo viņš gribēja turpināt izmeklēšanu bez pieaugušajiem.

"Policija to pārmeklēja," Saimons atbildēja, "neizskatījās, ka tur kaut kas būtu sabojāts vai pārvietots. Drīzāk izskatījās, ka…" Viņš apklusa.

"Labāk pasaki viņiem, Saimon," Mara mudināja.

"Ko tad?" Mets jautāja.

Saimons ar zīmēm rādīja Zakam, lai tas pārtrauc šķirot grāmatas un pienāk pie viņiem. "Kad policija pārmeklēja Sendijas studiju, viņi atrada ampulu un gandrīz iztukšotu šļirci, no kuras nesen ievadīta spēcīga anestētika…"

"Mammai?" Ema vaicāja.

Saimons paraustīja plecus, nometies uz krēsla roku balsta. "Pilnīgi droši viņi nezina, bet policijas priekšniece ar komandu domā, ka nekārtību mammas studijā radījusi īsa cīņa, nevis pārmeklēšana."

"Tu gribi teikt, ka viņi varbūt ieradušies, lai nolaupītu mammu? Bet kāpēc?" Mets izmisumā izbrauca pirkstus cauri matiem. "Mums taču nav naudas."