Dobā zeme

"Cilvēkus nenolaupa tikai naudas dēļ, Met," Mara sacīja. "Jūsu mamma ir spēcīga animare. Mēs nevaram izslēgt iespēju, ka tāpēc viņu nolaupīja."

"Tātad jāmeklē cits animare vai sargs," Erna ieteica, balss aizlūza aiz pārguruma un augošā nemiera. "Tikai viņi zina, ka mēs eksistējam."

Saimons pamāja ar galvu. "Kad uzausīs gaisma, es sākšu iekšējo izmeklēšanu."

"Ko tas nozīmē?" Mets jautāja.

"Policijas priekšniece Bonda izmeklēs jūsu mammas pazu­šanu ar parastajām metodēm, bet jūsu vectēvam ir pašam savs sargu tīkls. Viņi sāks meklēšanu mūsu vietā."

Mara nopūtās. "Ja šeit būtu viņu tēvs, būtu daudz vieglāk atrast Sendiju."

Saimons nikni paskatījās uz viņu.

Maras pēkšņais priekšlikums bija tikpat neparasts kā Zaka tēta dusmas. Dvīņi skatījās te uz vienu, te otru pieaugušo cerībā, ka Mara paskaidros ko vairāk. Mamma un vectēvs bieži bija solījuši, ka vēlāk visu izstāstīs, bet viens bija komā un otra pazudusi, tāpēc dvīņi šaubījās, vai kādreiz uzzinās ko vairāk par tēvu.

"Tā ir taisnība," Mara spītīgi turpināja. "Būdams Sendijas sargs, Malkolms vismaz justu, vai viņa ir dzīva vai ne."

"Mara!"

"Vai tu zini, kur ir tētis, Mara?" Ema jautāja, nelikdamās zinis par Saimonu. "Vai varam ar viņu sazināties un lūgt palīdzību?"

"Ja tētis zinātu, ka mamma ir nelaimē, viņš noteikti gribētu iesaistīties," Mets piebilda, izsliedamies krēslā.

Saimons maigi saspieda Meta un Emas plecus. "Mēs atradīsim jūsu mammu, es apsolu. Un jūsu tēta palīdzība mums nav vajadzīga. Mara? Diezgan," viņš piebilda, ar pirkstiem pieskardamies Maras delnas virspusei.

"Diemžēl," Mara sacīja, balsij atmaigstot, jo ilgāk Saimons

skatījās uz viņu, "mēs neesam saņēmuši izpirkuma maksas pieprasījumu, tāpēc ir pamats domāt, ka jūsu mammas sagūstītājs negrib ar viņu tirgoties. Bet Saimonam taisnība mēs viņu atradīsim."

Saimons ir labs sargs. Viņš nomierināja Maru.

Varbūt. Vai arī viņa negrib mūsu klātbūtnē ar viņu strīdēties.

"Sendijas nolaupītājiem noteikti bija kādi nolūki attiecībā uz viņu," Mara turpināja, pieiedama pie tikko sakārtotajiem grāmatplauktiem. "Saimon, tu lieliski saproti, ka tas ir ne tikai mulsinoši, bet arī līdz šim nekas tāds nav noticis."

"Proti?" Zaks rādīja, pārliecies pāri krēslam Metam aiz muguras.

"Mūsu sugas vēsturē ir bijuši tikai daži gadījumi, kad animare pārkāpj noteikumus, lai gūtu labumu sev, vai arī viņus piespiež izmantot savas spējas," Mara paskaidroja.

"Vai viņiem tas izdevās?" Mets jautāja. Viņš piegāja pie bibliotēkas durvīm, lai tuvāk apskatītu skrāpējumus.

Mara pārlaida pirkstus pār ādas grāmatu muguriņām virs Renarda rakstāmgalda, tad pusceļā apstājās, izņēma plānu sējumu un aiznesa to līdz dīvānam.

"Pirms vairākiem gadsimtiem bagāta mākslas mecenāte un sardze Greisa Forteskjū memuāros atzinās, ka gadiem ilgi izmantojusi savu animare.'" Mara pacēla grāmatu un šķirstīja nodzeltējušās lapas. "Tā viņa nopelnīja milzīgu bagātību par nenovērtējamiem mākslas darbiem, kurus radīja viņas animare."

"Cik šausmīgi," Erna sacīja.

"Jā," Mara piekrita, pasniegdama grāmatu Emai. "Bet kā lai zina, vai animare arī neguva kādu labumu no šīm attiecībām? Katrā ziņā tā ir aizraujoša lasāmviela pirms miega."

"Iespējams, ir vēl divi trīs citi piemēri," Saimons turpināja,

"bet Marai taisnība šādi gadījumi ir ļoti reti." Viņš ieskatījās pulksteni. "Žēlīgā debess! Gandrīz uzausis rīts. Mani ķers Džlnijas dusmas, ja jūs visi trīs rīt būsiet saguruši."

Viņš aizslēdza bibliotēku un sekoja Marai un bērniem uz guļamistabām. Mara pagriezās pret Saimonu un klusā balsī teica: "Tu taču saproti, ka Sendijas pazušanai var būt vēl viens izskaidrojums, vai ne?"

"Kāds?"

"Sendija pati to varēja inscenēt."

"Absurds!" Saimons satriekts iesaucās. "Sendija nemūžam nepamestu Metu un Emu un nemūžam nedarītu pāri Renardam."

"Malkolmam gan viņa bez sirdsapziņas pārmetumiem nodarīja pāri," Mara atcirta.

Saimons skatījās, kā Zaks, Mets un Ema pazūd gaiteni pa ceļam uz savu Abatijas spārnu, un tikai tad atbildēja.

"Tu atkal par to pašu, Mara? Tavs naids pret Sendiju allaž bijis nepamatots, un es ar to vairs laiku netērēšu."

Saimons kāpa augšā pa trepēm pa diviem pakāpieniem reizē, atstādams Maru vienu lejā.

TRĪSDESMIT SESTĀ

Nākamajā rītā piekrastē bija noenkurojusies Atlantijas okeāna vētra, brāzmainā vēja un lietusgāžu dēļ pārvie­tošanās bija bīstama. Džīnija bija atgriezusies salā ar rīta prāmi vēl pirms vētras, bet pelēkās debess un īsā naktsmiera dēļ viņai bija grūti piecelt zēnus brokastīs. Kamēr viņa dauzījās pie puiku guļamistabu durvīm, vientuļš motociklists, piesardzīgi šķērsojis kalna virsotni, iebrauca Lārgsā.