Dobā zeme

Divreiz hārlija aizmugurējais ritenis bija zaudējis saķēri ar ceļu uz pēkšņi zemākajās vietās applūdušās Glāzgovas šosejas, tāpēc vajadzēja likt lietā visu meistarību, lai viņu neaizskalotu. Sasniedzis prāmi, motociklists bija izmircis un jutās apbēdināts, kad atklājās, ka prāmis atsāks kursēt tikai tad, kad vētra pārvietosies dziļāk iekšzemē. Nolicis motociklu šaurā ieliņā aiz tējnīcas Galvenajā ielā, viņš iegāja iekšā. Viņš bija gaidījis šo atgriešanos daudzus gadus. Vēl dažām stundām vairs nebija nozīmes.

Zēni sagumuši noklumburēja lejā uz virtuvi un paķēra grauzdiņus, kamēr Džīnija vēl nebija paspējusi saklāt brokastgaldu.

"Tu tiešām neatceries, ko vectēvs teica kas ir Zevkss?"

Mets jautāja Zakam, pārlocīdams maizes šķēli uz pusēm un notiesādams to gandrīz vienā kumosā.

"Galvenais grieķu dievs?" Zaks steidzīgi dzēra sulu.

"Nevis Zevs, bet Zevkss." Mets izburtoja katru zīmi lēnāk un skaidrāk.

"Zeva māsa?"

Mets nosprauslājās, aizsoļoja uz pieliekamo kambari virtu­ves dziļumā un paķēra lietusmēteli un zābakus.

Ema jau sēdēja pie pavarda un pūlējās dabūt kājās gumijniekus, cenzdamās nedomāt, kas varēja būt noticis ar mammu. "Zeva māsa bija Hēra," viņa teica. "Ā… un man šķiet, ka arī sieva."

"Fuj!" Zaks un Mets reizē novilka, stīvēdami mugurā lietus drēbes.

"Vectēvs teica, ka šis grieķis Zevkss iespējams, bijis pirmais animare," Mets turpināja. "Viņš esot nomiris no smiekliem, kad uzgleznojis ļoti smieklīgu sievietes portretu."

"Ak, nabadziņš," Džīnija iešņukstējās, tad pacēla priekšautu un izslaucīja acis. "Nespēju par viņu domāt."

Mets un Zaks jautājoši saskatījās. "Jūs abi esat idioti," Ema sacīja, pasoļodama garām zēniem un rotaļīgi uzsizdama abiem ar plaukstu pa pakausi. "Viņa bēdājas par vectēvu, nevis par Zevksu! Ieliet tev tasi tējas, Džīnij?"

"Jā, cālīt, tas būtu brīnišķīgi." Džīnija slaucīja acis. "Es tikai domāju ja tovakar nebūtu tik agri uzkāpusi augšā, būtu varējusi palīdzēt."

Ema pienesa Džīnijai tēju. "Saimons teica, ka mēs varbūt šovakar drīkstēsim apciemot vectēvu. Gan jau viņu drīz atmodinās no komas. Un viņš zinās, kas noticis ar mammu."

Pavēruši šķirbiņā stiklotās durvis, Mets un Zaks izspraucās vētrā, neielaižot virtuvē brāzmaino vēju.

"Kur jūs tādā laikā dzīsieties? Dabūsiet galu!"

Ema pieskrēja pie durvīm, pirms Džīnija paspēja viņu apturēt. "Gribam ieelpot svaigu gaisu, Džīnij. Viss būs labi. Es apsolu."

Ārpusē lietus brāzās no jūras veseliem vāliem, un visi trīs saliecās vējā, ar pūlēm virzīdamies pāri zālienam. Apdullinošajā lietū un viļņu dārdos sarunas ne vārdos, ne zīmju valodā nebija iespējamas. Saāķējusies elkoņos ar zēniem, Ema bīdīja viņus uz Sendijas studijas pusi, pa ceļam telepātiski sazinādamās ar Metu.

Kāpēc jūs strīdējāties par Zevksu ?

Man šķiet, es zinu, kā tas radījums iekļuva bibliotēkā. Tas ir saistīts ar Zevksu. Kā?

Kad vectēvs mums stāstīja par slepeno seifu, viņš teica, ka dažas gleznas esot sevišķi spēcīgas, jo tajās ieslēgti animare. Ja nu tavs murgs es domāju, tas punduris iznācis no gleznas, kurā ieslēgta animare iztēle?

Sasnieguši Sendijas studiju, bērni metās augšā pa kāpnēm un saspiedās kopā, patverdamies zem biezajām akmens dzegām.

Mets pirmais paraustīja durvis. "Es zināju!" viņš teica. "Aizslēgtas."

Ema aizsedza acis ar plaukstām un mēģināja kaut ko saskatīt caur tonēto stiklu. "Es neko neredzu. Mums jātiek iekšā."

"Uzzīmē atslēgu," Zaks mudināja.

Mets izņēma no lietusmēteļa iekškabatas zīmēšanas blok­notu. Zaks aizstājās priekšā kapājošajam lietum, un viņš sāka zīmēt atslēgu.

Iztēlojies slēdzeni.

Ema pamāja ar galvu un aizvēra acis. Meta roka švīkāja papīru, šķita, ka pildspalva darbojas automātiski. Kad viņš pabeidza, Ema paņēma skici un piezīmēja atslēgai zobiņus.

Pēc tam viņa ieskicēja slēdzeni, un Mets to pabeidza. Zem roktura uzplaiksnīja zila gaisma, izskatījās, ka slēdzene izkūst, un acumirklī spožā jaunā slēdzenē parādījās sudraba atslēga.

Zaks atvēra durvis.

"Pagaidiet!" Ema iesaucās. "Mamma taču neiebilstu, ka mēs to darām, vai ne?"

"Ja gribam viņu atrast," Mets sacīja, "mums tas ir jādara."

Dvīņi brīdi vilcinājās, tad sekoja Zakam iekšā studijā.

TRĪSDESMIT SEPTĪTĀ

Uzmanies!" Mets iekliedzās, noraudams Zaku līdzi uz grīdas, jo Sendijas studijas logā gāzās milzīgs vilnis.

Ema viņiem aiz muguras izplūda smieklos.

Apdulluši zēni pacēla skatienu no grīdas un saprata, ka izvairījušies no saniknota viļņa, kas bija uzgleznots uz sienas. Attēls bija izskatījies tik dabisks, ka Metam šķita ūdens gāžas cauri stiklam. Sendijas sienas gleznojumā izskatījās, ka bangojošā jūra ir tepat blakus tieši tāds pats skats vētrainās dienās pavērās pa viņas studijas logu. īsta vētra tiešām pluinīja ēku, tāpēc ilūzija bija vēl pārliecinošāka.

Mets vēl brīdi palika uz grīdas, cenzdamies orientēties telpā un aprast ar neskaitāmajiem biedējošajiem attēliem pie sienām.

"Visi zīmējumi izskatās telpiski," viņš teica, Zaks arī izbrīnā raudzījās apkārt. "Kā viņa to panākusi?"