Dobā zeme

Tumsā vieglāk bija sazināties telepātiski nekā zīmju valodā.

Kur lai sākam meklēt tavu tēti, Ema? Vai atceries, kad viņš aizgāja?

Es atceros, ka vecāki briesmīgi sastrīdējās. Es nezinu, kur mēs bijām, bet domāju, ka tas notika nakts vidū. Mets atceras to pašu. No rīta viņš bija prom. Ne ardievu. Ne vēstules. Nekā. Varbūt Mara varētu palīdzēt? Viņa pazina mammu un tēti, viņi te kopā uzauga. Bet viņa jāuzrunā, tavam tētim nezinot.

Jā-

Kad viņi bija nokļuvuši līdz pagalma vidum, izdzisa elektrība, un Abatija iegrima pilnīgā tumsā. Vienīgais gaismas avots bija kuģu signāluguns Kra Minas torņa galā.

Kas notiek?

Varbūt elektrība izslēgusies.

Viņi gaidīja, jo drīz vajadzēja ieslēgties avārijas ģeneratoram. Bet īsajos mirkļos, pirms gaisma atkal iedegās, Ema dzirdēja, ka krusta ejas tālākajā stūrī saplīst stikls.

Saķērusi Zaku aiz rokas, viņa metās ap stūri uz ēkas aizmuguri un redzēja, kā no Sendijas studijas izskrien divi stāvi, turot palielu priekšmetu. Gaismas stars no Era Minas bākas iespīdēja Maras spoguļu instalācijā, un pēkšņi izskatījās, ka starp kokiem skrien vesels bars ļaužu. Zaks zibenīgi visu saprata.

Tas ir pāris no pludmales.

Met! Ema gandrīz tikpat zibenīgi sūtīja savu vēsti. Viņi zog sakvojāžu!

Pielēcis gultā sēdus, Mets acumirklī pamodās. Paķēris džinsus un krosenes, viņš jau lejā bija apģērbies un cauri tukšajai virtuvei izskrēja pagalmā. Viņš pamanīja, ka Zaks pazūd mežā. Meža malā Ema palēnināja soli, lai viņš paspētu abus panākt.

Salā augušais Zaks pazina katru koku, strautu, meža klajumu un gravu. Atšķirībā no viņa bēgošais pāris, kas nepārzināja salas reljefu, klupšus krišus lauzās cauri pamežam. Sieviete bija nogurusi un skatījās pāri plecam.

Zak, neizlaid viņus no acīm. Mēs ar Metu tevi tūliņ panāksim.

Vīrietis Zakam tieši priekšā neveikli apmeta loku izgāztai priedei. Savukārt sieviete izvēlējās lēkt tai pāri. Pēkšņi abi pazuda.

Zaks virzījās tuvāk vietai, kur viņi bija izgaisuši. Viņš iesmējās, redzot skatu, kas pavērās acu priekšā. Abi līdz viduklim bija iegrimuši zemē un izmisīgi kārpījās, lai aizsniegtu tuvējā koka zarus.

Mets un Ema aizelsušies apstājās blakus Zakam.

Izskatās, ka viņi iestiguši…

Ema ar platu smaidu pabeidza Zaka teikumu: … plūstošajās smiltīs.

Mets parādīja pildspalvu, bet Ema roku, uz kuras bija uzskricelēts klajuma zīmējums ar plūstošajām smiltīm. Zaks deva abiem pieci, bet priecāties nebija laika. Pāris nekur nepazudīs, bet laupījums no Sendijas studijas gan varēja izčibēt. Zaks prātā skaidri dzirdēja, kā Ema noelšas.

Sakvojāžs grimst. Paņem to!

Visi trīs izskrēja no koka aizsega. Mets turēja Zaku aiz kājām, bet tas savukārt izvilka sakvojāžu no biezās ķēpas drošībā.

Viņus redzot, pāris nemaz nebrīnījās. Sieviete joprojām veltīgi pūlējās izrauties no plūstošajām smiltīm, bet ar katru kustību grima arvien dziļāk.

Mets notupās muklāja malā. "Mēs esam izpētījuši salas vēsturi. Priecājieties, ka neiemetām jūs abus karstā darvā!"

"Ja nekustēsieties, nekas ļauns nenotiks," Ema mazliet laipnāk piebilda, notupdamās blakus brālim.

"Kas jūs esat?" Mets prasīja.

"Vispirms atbrīvojiet mūs," sieviete teica, izstiepusi gaisā rokas, bet plūstošās smiltis guldzēja viņai ap gurniem. "Pēc tam labprāt izstāstīsim, kas esam…"

"Jūs nevarat atļauties tirgoties," Mets norādīja.

Sieviete sabozās. "Mēs vienīgie zinām, kas noticis ar jūsu mammu."

Ema paskatījās uz Metu, pēc tam uz Zaku.

Viņa melo. Es gribētu, kaut tā nebūtu, bet viņa melo.

"Mēs neesam muļķi, vai zināt," Mets teica. "Droši vien jūs pat zināt, ka esam anitnare, jo jūs nešokē fakts, ka esat iestiguši plūstošajās smiltīs, kādas parasti sastopamas tikai mūžamežā."

Vīrietis pacēla rokas tēlotā padošanās žestā. "Esat uzva­rējuši. Es esmu Tenāns Olivjē. Šī ir Bleika Viljamsa." Viņš runāja ar vieglu franču akcentu, vīrietim bija neparastas dzeltenzaļas acis, šādu krāsu Ema vēl nekad nebija redzējusi. "Kad jūsu māte pameta Londonu, viņa paņēma līdzi to, kas nepieder viņai. Mēs atbraucām tam pakaļ."

"Un tāpēc mamma ir pazudusi?" Ema, liekot lietā vectēva mācības, rūpīgi analizēja Tenāna balss intonāciju.

"Ne gluži," teica Tenāns.

Iespējams, viņš runā patiesību, bet ļoti cenšas slēpt savas jūtas. Man viņš nepatīk…

"Jūs šopēcpusdien gribējāt mani sazāļot," Mets teica, pārtraukdams Emas domas. "Vai gribējāt mani nogalināt?"

"Mums šķita, ka vajag kaut ko, lai jūsu māti… pārliecinātu atdot mums minēto priekšmetu." Bleika skatījās uz sakvojāžu Zaka rokās. "Bet izrādījās, ka jūs neesat vajadzīgi."

"Burvīgi," Ema nomurmināja.

"Jūs neatbildējāt uz māsas jautājumu," Mets turpināja. "Vai tāpēc mūsu mamma ir pazudusi? Vai zināt, kas ar viņu noticis?"

"Kad tajā nelaimīgajā naktī ieradāmies viņas studijā," Tenāns rāmi sacīja, "jūsu mātes nekur nebija."

Bleika spiedās tuvāk plančkas malai. "Mēs nolēmām palikt salā tikai cerībā, ka viņa varētu atgriezties, uzzinājusi, kas noticis ar Renardu. Bet viņas prombūtnē mums palaimējās atrast sakvojāžu."